Pāvests lūdzas par mieru un izlīgumu Mjanmā
Silvija Krivteža - Vatikāns
Jēzus, atvadoties no mācekļiem un pasaules, lūdzas par saviem draugiem. Nesot savā sirdī un miesā pasaules grēku, Jēzus nepārstāj mīlēt, un lūdzas par mums. Lūgšana mums palīdz izdzīvot savas dzīves dramatiskos un sāpīgos brīžus. Pāvests norādīja uz darbības vārda saglabāt nozīmi. "Dārgie brāļi un māsas, laikā, kad jūsu dārgā dzimtene, Mjanma, cieš vardarbību, konfliktus un represijas, uzdosim sev jautājumu: ko tieši mums ir jāsaglabā?"
Pirmām kārtām, mums ir jāsaglabā ticība – uzsvēra Francisks. Mēs esam aicināti stiprināt ticību un apliecināt to ar saviem vārdiem un darbiem. Jāņa evaņģēlijs atklāj, ka Jēzus lūdzās acis pret debesīm pacēlis (Jņ 17,1). Rit Jēzus dzīves pēdējie mirkļi. Viņš izjūt skumjas par ciešanu stundu, kas tuvojas, bailes par dziļo tumsu, jūtas nodots un atstāts, bet tieši šajā brīdī Jēzus paceļ savas acis uz augšu. Viņš paceļ savu skatienu uz Dievu, nenolaiž galvu ļaunuma priekšā, pieņem ciešanas, dzer sakāves un vilšanās rūgtuma kausu, un skatās uz To, kurš ir debesīs. Jēzus aicina savus mācekļus, sakot: "Kad Jeruzalemi ielenks karavīru pulki, un tauta baiļosies un bēgs, kad visapkārt valdīs nemiers un iznīcība, tad paceliet savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas (Lk 21,28). Saglabāt ticību nozīmē pacelt acis pret debesīm, kamēr uz zemes plosās karš un tiek izlietas nevainīgo asinis. Tas nozīmē nepakļauties naida un atriebības loģikai, neatraut savu skatienu no Dieva mīlestības, kurš mūs aicina, lai mēs būtu brāļi un māsas" – skaidroja pāvests.
"Lūgšana stiprina paļāvību uz Dievu, palīdz cerēt un drosmīgi pārvarēt ikdienas dzīves grūtības. Tā nav bēgšana no realitātes vai izvairīšanās no problēmu risināšanas. Lūgšana ir vienīgais ierocis, kāds mums pieder, lai aizsargātu mīlestību un cerību nāvi nesošu ieroču troksnī. Bez šaubām, nav viegli pacelt skatienu uz augšu tad, kad ciešam, atzina Svētais tēvs. Ticība palīdz pārvarēt kārdinājumu noslēgties sevī! Nereti mēs gribam protestēt, izkliegt Dievam savas sāpes un ciešanas: mums nav jābaidās to darīt, jo tā ir sava veida lūgšana. Dievs uzklausa lūgšanu, kas nāk no ievainotas sirds. Kungs vienmēr uzklausa savas tautas saucienu un noslauka tai asaras. Dārgie brāļi un māsas, nepārstāsim raudzīties uz augšu. Saglabājiet ticību!" – aicināja pāvests.
Uzrunas turpinājumā Francisks norādīja uz vienotības nozīmi. Jēzus lūdz Tēvu, lai visi būtu vienoti, dzīvotu kā viena ģimene, kurā valda mīlestība un brālība. Kristus pazina savus mācekļus, dzirdēja viņus strīdamies par to, kurš no viņiem ir lielāks, kuram ir tiesības valdīt. Tā ir smaga slimība, ko nesam savās sirdīs, jo bieži mēs paši esam iekšēji sašķelti. Šodien to redzam ģimenēs, kopienās, tautu starpā, arī Baznīcā. Cik daudz grēku pret vienotību: skaudība, naids, negodīgums, citu nomelnošana. Mazie konflikti, kādi uzliesmo mūsu starpā, vēlāk atspoguļojas lielajos konfliktos, tādos kā tas, ko šobrīd pieredz jūsu dzimtene. Kad virsroku gūst personīgās intereses, neapvaldīta tieksme pēc naudas un varas, tad vienmēr sākas nemieri un šķelšanās – situāciju Mjanmā raksturoja pāvests.
Francisks uzsvēra, ka katrs pilsonis ir aicināts veidot dialogu, mieru, vienotību un cieņpilnas attiecības ar citiem, rūpēties par saviem brāļiem un māsām. Viņš atgādināja, ka mūsu pienākums ir sludināt patiesību. Jēzus lūdz Tēvu svētdarīt patiesībā mācekļus, kuri tiek sūtīti pasaulē, lai turpinātu Viņa misiju. Sludināt patiesību nozīmē nevis ietiepīgi aizstāvēt kādu ideju, bet gan būt vienotam ar Kristu, nesot evaņģēlija vēsti visām tautām. Apustuļa Jāņa valodā vārds patiesība ir pats Kristus. Jēzus lūdzas, lai mācekļi, būdami pasaulē, nesekotu dievekļiem, bet saglabātu draudzību ar Viņu. Sludināt patiesību nozīmē būt pravietim visās dzīves situācijās, dzīvot saskaņā ar Evaņģēliju un būt tā lieciniekam, arī tad, kad nākas iet pret straumi. Nereti mēs, kristieši, meklējam kompromisu, taču Evaņģēlijs pieprasa lai mēs dzīvotu patiesībā un patiesībai, par ko nākas ziedot pat savu dzīvību, – uzsvēra Francisks.
Saglabāt ticību, veidot mieru un izlīgumu tur, kur valda karš, vardarbība un naids, nozīmē iesaistīties sociālo un politisko lēmumu pieņemšanā, nereti riskējot ar dzīvību. Tikai tādā veidā varēs panākt pārmaiņas. Jēzum nav vajadzīgi remdeni cilvēki. Viņš vēlas, lai mēs dzīvotu patiesībā, būtu vienoti, sludinātu Evaņģēlija skaistumu un nezaudētu prieku arī ciešanu tumšajā naktī, kad šķiet, ka ļaunums ir stiprāks par labo, sprediķī teica pāvests.
