Meklēt

Vatican News
Vispārējā audience Vispārējā audience  (Vatican Media)

Lūgšanas balsts ir ticība

Kad lūdzamies, mums šķiet, ka Dievs neuzklausa mūsu lūgšanas. Kāpēc tā notiek? Trešdienas, 26. maija, vispārējās audiences laikā pāvests sniedza atbildi uz šo jautājumu. Tikšanās ar Francisku notika Svētā Damaza pagalmā, Vatikānā. Savā katehēzē par lūgšanu viņš balstījās uz Evaņģēlija fragmentiem, kuros izskan aicinājums, neskatoties uz Dieva klusēšanu, turpināt ticēt un cerēt.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Mēs visi esam novērojuši, ka lūdzamies un prasām, bet dažreiz mūsu lūgšanas, kā mums šķiet, netiek sadzirdētas. Tas, ko lūdzam sev vai citiem, tā arī nerealizējas. Un, ja lūdzāmies kāda cēla mērķa vārdā, piemēram, lai kāds slimais atgūst veselību vai beidzas karš, tad lūguma nepiepildīšanās mums liekas ieļaunojoša – ar šādu konstatējumu Svētais tēvs iesāka savu uzrunu, kuras temats šoreiz bija: “Pārliecība, ka esam uzklausīti”. Kā piemēru viņš minēja karus. Mēs lūdzamies, lai tie beigtos. Pietiek padomāt par Jemenu, Sīriju, par tām zemēm, kur jau ļoti ilgus gadus notiek kari. Mēs lūdzamies, bet šie kari kā nebeidzas, tā nebeidzas. Kā tas var būt? – viņš jautāja. Ja Dievs ir Tēvs, tad kāpēc Viņš mūs neuzklausa? Kāpēc Viņš, kurš apsolīja dot saviem bērniem labas lietas, kuri tās lūgs, neatbild mūsu lūgumiem? Kāds no mums varbūt lūdzās par savu slimo draugu, tēti vai mammu, bet tomēr netika uzklausīts...

Pāvests norādīja, ka ļoti kodolīgu atbildi uz šo jautājumu varam atrast Katoliskās Baznīcas katehismā. Tajā tiek atgādināts, ka lūgšana nav burvju nūjiņa, bet ir dialogs ar Kungu. Var gadīties, ka, lūdzoties, mēs, tā vietā, lai Dievam kalpotu, sākam izmantot Viņu kā līdzekli, tas ir, pretendējam, lai Viņš mums kalpotu. Taču mums nevis jāpieprasa, lai realizējas mūsu plāni, bet jālūdzas, lai notiek Viņa griba. “Lai ir svētīts Tavs vārds, lai atnāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek” (Mt 6, 9-10).

Francisks atzina, ka mēs pat nezinām, ko mums vajadzētu lūgt. Mēs lūdzam sev to, ko gribam, bet, vai tas mums tiešām var noderēt? Apustulis Pāvils māca, ka “mēs īsti nezinām, ko lai lūdzam” (sal. Rom 8, 26). Tāpēc Svētais tēvs norādīja, ka, lūdzoties, mums ir jābūt pazemīgiem. Tai jābūt mūsu pirmajai attieksmei. Mums jābūt gataviem lūgt to, kas mums būtu noderīgs saskaņā ar Dieva plānu. Lai mūsu lūgšanas būtu patiešām iedarbīgas un nevis “tukša salmu kulšana”, ko Dievs atmet, mums lūgšanā ir jābūt pazemīgiem – uzsvēra pāvests. “Es eju lūgties, bet Tu, Kungs, atgriez manu sirdi, lai es lūgtu to, kas būtu noderīgs, to, kas vislabāk iederētos manai garīgajai veselībai”.

Tomēr ieļaunojums saglabājas – turpināja Francisks. Kad cilvēki lūdzas ar vaļsirdīgu sirdi, kad lūdz Dieva valstības labumus, kad mamma lūdzas par savu slimo bērnu, kāpēc reizēm šķiet, ka Dievs neuzklausa? Lai atbildētu uz šo jautājumu, mierīgi jāpārdomā, kas teikts Evaņģēlijos. Jēzus dzīves stāsti ir bagāti ar lūgumiem. Daudzi, kuri ir ievainoti garā vai miesā, lūdz dziedināšanu, mātes un tēvi nes pie Viņa savus slimos bērnus utt. Visas lūgšanas ir ciešanu cauraustas. Neskaitāmi cilvēki sauc: “Apžēlojies par mums!”

Mēs redzam, ka dažreiz Jēzus atbild nekavējoties, citreiz – pēc kāda laika. Šķiet, ka Dievs neatbild. Padomāsim par kanāniešu sievieti, kura lūdz Jēzu par savu meitu. Šai sievietei ilgi nācās uzstāt, līdz beidzot tika izpildīts viņas lūgums (sal. Mt 15, 21-28). Viņai pat pietika pazemības uzklausīt šķietami mazliet apvainojošus Jēzus vārdus: Nav labi mest maizi sunīšiem. Šai sievietei bija vienalga par pazemojumu. Viņai svarīga bija meitas veselība. Un viņa gāja tālāk: Jā, bet arī sunīši ēd druskas, kas nokrīt no viņu kungu galda. Un tas Jēzum patika. Drosme lūgšanā.

Līdzīgi notiek arī mūsu dzīvē. Cik reižu lūdzām kādu žēlastību, tā teikt, brīnumu, bet nekas nenotika. Taču tad, laikam ritot, viss sāka sakārtoties. Tikai viss sakārtojās nevis pēc mūsu, bet Dieva prāta. Dieva laiks nav mūsu laiks – sacīja pāvests.

Turpinājumā viņš pievērsās stāstam par Jaira meitiņas izdziedināšanu (sal. Mk 5, 21-33). Kamēr pa vidu notiek cita dziedināšana, tikmēr sinagogas priekšnieks saņem ziņu par meitas nāvi. Taču Jēzus viņam saka: “Nebīsties, tikai tici!” (Mk 5, 36). “Turpini ticēt”, tāpēc ka ticība ir lūgšanas balsts – atgādināja Francisks. Jēzus, patiešām, uzmodina šo meiteni no nāves miega. Tomēr kādu brīdi Jairam nācās palikt tumsā, tikai ar ticības liesmu. Jēzus saka, ka ticība spēj pārvietot kalnus. Svētais tēvs aicināja mūs lūgt šo ticības žēlastību un pavisam nopietni ticēt. Ļaunumam nekad nepieder pēdējais vārds – viņš atgādināja. Naktī visdziļākā tumsa iestājas tieši pirms rītausmas. Tāpēc mēs esam aicināti iemācīties pacietīgi un pazemīgi gaidīt no Kunga žēlastību. Diena pirms augšāmcelšanās, priekšpēdējā diena ir ļoti smaga. Taču pēdējā dienā Kungs augšāmceļas un visu atrisina.

26 maijs 2021, 13:06

Jaunākās audiences

Lasīt visu >