Meklēt

Vatican News
Vispārējā audience Vispārējā audience  (Vatican Media)

Kontemplatīvā lūgšana ved pie tuvākmīlestības

Turpinot katehēžu ciklu par lūgšanu, trešdienas, 5. maija, vispārējās audiences laikā pāvests pievērsās kontemplācijai. Viņš atgādināja, ka lūgšana un darbs nav savstarpējā pretrunā. Kontemplatīvā dimensija nedaudz līdzinās “sālij”. Tā piešķir “garšu” mūsu ikdienas dzīvei. Taču kontemplācijas lūgšana attīra mūsu sirdi un ļauj ieraudzīt realitāti ar pavisam citādu skatienu.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Mēs varam kontemplēt rītā uzlecošo sauli vai kokus, kas pavasarī ietērpjas zaļās krāsas drānās. Mēs varam kontemplēt, klausoties mūziku vai putnu dziesmas, lasot grāmatu, apbrīnojot kādu mākslas darbu vai atrodoties vislielākā meistardarba – cilvēka vaiga priekšā. Francisks atzina, ka kaut arī šī mūsu dzīves kontemplatīvā dimensija vēl nav kontemplācijas lūgšana, tomēr tā ir svarīga. Kontemplēt vispirms nenozīmē darīt – viņš sacīja. Tas nozīmē būt. Tā ir eksistenciāla lieta.

Būt kontemplatīviem… tas ir atkarīgs nevis no acīm, bet no sirds. Un šeit iesaistās lūgšana kā ticības un mīlestības akts, kā mūsu attiecību ar Dievu “elpa” – skaidroja pāvests. Lūgšana šķīstī sirdi un, līdz ar to, apskaidro arī skatienu, ļaujot paskatīties uz realitāti no citādāka skatu punkta.

Svētais tēvs turpinājumā citēja Katoliskās Baznīcas katehismu, kurā, atsaucoties uz Svētā Arsas prāvesta slaveno liecību, ir aprakstīts, kā lūgšana pārveido sirdi. Tajā lasām: “Iekšējā lūgšana - īpaši kontemplācijas pakāpē - ir raudzīšanās ticībā uz Jēzu. "Es raugos uz Viņu, un Viņš raugās uz mani," savam svētajam prāvestam Jānim Marijai Vianejam teica kāds Arsas zemnieks, stāstīdams par savu lūgšanu tabernākula priekšā. (…) Jēzus skatiena gaisma apgaismo mūsu sirds acis; tā palīdz mums iemācīties visu uzlūkot Viņa patiesības gaismā, vadoties no Viņa iejūtības pret visiem cilvēkiem” (KBK 2715). Francisks piebilda, ka no turienes viss sākas – no sirds, kura jūtas esam uzlūkota ar mīlestību. Tad realitāte tiek kontemplēta ar citādām acīm.

“Es raugos uz Viņu, un Viņš raugās uz mani!” Pāvests atgādināja, ka mīloša kontemplācija neprasa daudz vārdu. Pietiek ar vienu skatienu. Pietiek būt pārliecinātiem, ka mūsu dzīve ir lielas un uzticīgas mīlestības apņemta. Nekas nespēs mūs no tās šķirt.

Jēzus bija šī skatiena skolotājs – turpināja Francisks. Viņš vienmēr atvēlēja laiku klusumam, mīlošai vienotībai, attiecībām ar Tēvu. Tādējādi nekādi pārbaudījumi, kuru netrūkst, nespēj iedragāt dzīvi. Pateicoties šīm saitēm, dzīve saglabā savu skaistumu. Kā piemēru pāvests minēja Pārveidošanos Tabora kalnā. Brīdī, kad daudzi Jēzu vairs nesaprot un pat mācekļi attālinās no Viņa, kad liekas, ka viss satumst, Viņš ņem līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni un dodas savrup augstā kalnā. Un tur atspīd dievišķā gaisma. “Un Viņš tapa pārveidots to priekšā – Viņa drēbes tapa mirdzoši baltas, kā neviens balinātājs uz zemes nespēj balināt” (Mk 9, 2-3). Pāvests norādīja, ka tā bija Tēva mīlestības gaisma, kas piepildīja Dēla sirdi un pārveidoja visu Viņa Personu.

Francisks atgādināja, ka kontemplācija un darbība nav savstarpējā pretrunā, kā to agrāk domāja daži garīgie skolotāji, kuri cildināja bēgšanu no pasaules un tās problēmām, lai varētu pilnībā nodoties lūgšanai. “Īstenībā, Jēzū Kristū, Viņa Personā un Evaņģēlijā kontemplācija un darbība nav pretrunā”, uzsvēra Svētais tēvs. Evaņģēlija aicinājums ir viens aicinājums, un tā ir sekošana Jēzum mīlestības ceļā. Tas ir visa centrs. Šajā nozīmē tuvākmīlestība un kontemplācija ir sinonīmi. Vienam tīras mīlestības aktam ir lielāka vērtība nekā visiem pārējiem darbiem kopā. Tas, kas nāk no lūgšanas un nevis no mūsu egoisma, tas, ko šķīstī pazemība, pat ja tas ir klusas mīlestības akts, ir vislielākais brīnums, kādu kristietis var īstenot. “Es raugos uz Viņu, un Viņš raugās uz mani” – tas ir kontemplācijas lūgšanas ceļš. Šādam klusā dialogā ar Jēzu īstenotam mīlestības aktam ir liela vērtība Baznīcai – sacīja pāvests.

05 maijs 2021, 13:09

Jaunākās audiences

Lasīt visu >