Meklēt

Vatican News
Svētā Damaza pagalms trešdienas vispārējās audiences laikā Svētā Damaza pagalms trešdienas vispārējās audiences laikā  (Vatican Media)

Grūtības lūgšanā un to pārvarēšana

Trešdienas, 19. maija, katehēzē pāvests pievērsās dažām visai izplatītām grūtībām lūgšanā un skaidroja, kā tās saskatīt un pārvarēt. Vispārējā audience notika Svētā Damaza pagalmā, Vatikānā.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

“Lūgties nav viegli”, atzina Francisks. “Lūgšanā parādās daudz grūtību, ko jāmāk atpazīt, saredzēt un pārvarēt”. Balstoties uz Katoliskās Baznīcas katehismu (KBK), viņš aplūkoja izklaidību lūgšanā, dvēseles sausumu un acēdiju jeb grūtsirdību.

Pirmā problēma, ar ko lūgšanā sastopamies, ir izklaidība (sal. KBK 2729). “Tu sāc lūgties un tad prāts kaut kur aizklīst un klīst visapkārt”, atzina pāvests. Cilvēka prātam, īstenībā, nav viegli ilgu laiku palikt sakopotam pie vienas domas. Mēs visi to piedzīvojam. Cīņa par sakoncentrēšanos un savas uzmanības noturēšanu neattiecas tikai uz lūgšanu. Ja mēs pietiekami nekoncentrējamies, tad nespējam mācīties vai produktīvi strādāt. Sportisti apzinās, ka, lai uzvarētu sacensībās, nepietiek tikai ar fiziskajiem treniņiem, bet ir vajadzīga arī mentālā disciplīna – īpaši spēja būt koncentrētiem un saglabāt uzmanību.

Mēs neesam vainīgi par to, ka piedzīvojam izklaidības, tomēr ar tām ir jācīnās – turpināja Francisks. Tāpēc Evaņģēlijs mūs aicina būt nomodā. Jēzus daudzreiz atkārto: “Esiet nomodā! Lūdzieties!” Par to varam lasīt katehismā (sal. 2730). Jēzus bieži aicina mācekļus dzīvot pieticīgi un paturēt prātā domu, ka agrāk vai vēlāk Viņš atgriezīsies.

“Nezinot to dienu un stundu, mums jāapzinās, ka ir dārga katra dzīves minūte.”

Tāpēc nedrīkstam izniekot laiku izklaidībās. Brīdī, kuru nebūsim gaidījuši, atskanēs mūsu Kunga balss. Svētīgi būs tie kalpi, kurus Viņš atradīs nomodā, koncentrējušos uz to, kas patiešām ir būtisks, kuri būs staigājuši pareizos ceļus, darījuši labu un izpildījuši savu pienākumu.

Otrā problēma ir dvēseles sausums. Katehismā tas tiek aprakstīts šādi: “To piedzīvo lūgšanas laikā, kad sirdij tiek atņemta spēja ‘izgaršot’ domas, atmiņas, izjūtas, pat garīgās. Tas ir brīdis, kad paliek vien tīra ticība, kas uzticīgi turas pie Jēzus Ģetzemanē, kā arī krusta un kapa tuvumā” (2731). Pāvests atzina, ka bieži vien mēs nezinām, kādi ir garīgā sausuma iemesli. Tas var būt atkarīgs gan no mums pašiem, gan arī no Dieva, kurš pieļauj zināmas situācijas, ārējus vai iekšējus šķēršļus. Garīgie skolotāji apraksta ticības pieredzi kā tādu, kur nemitīgi mijas mierinājums un vilšanās, vieglums un grūtības. Kad satiekam kādu draugu, mēs bieži vien jautājam: “Kā klājas?” Un viņš atbild: “Šodien man pavisam neiet”. Mums bieži “neiet”, jūtamies nomākti, tas ir, neko nejūtam, nejūtam mierinājumu, mums liekas, ka vairs nespējam. Tās ir tā sauktās pelēkās dienas. Un tādu dzīvē ir daudz.

Turpinājumā pāvests uzsvēra, ka bīstamība pastāv tad, ja mūsu sirds kļūst pelēka, kad šis “man neiet” iezogas sirdī un tā saslimst. Daži cilvēki dzīvo ar pelēku sirdi. Tas ir briesmīgi – atzina Svētais tēvs. Ja sirds ir pelēka, tad nav iespējams lūgties, nav iespējams sajust mierinājumu, nav iespējams izturēt garīgo sausumu.

“Sirdij jābūt atvērtai un gaišai, lai tajā iespīdētu Kunga gaisma. Un ja tā neiespīd, tad ar cerību jāgaida. Taču nedrīkst noslēgties pelēcībā.”

Trešā problēma – acēdija jeb grūtsirdība. Tā ir īsts kārdinājums, kas skar ne tikai lūgšanu, bet arī kristīgo dzīvi kā tādu. Acēdija ir “zināms depresijas veids, kuru izraisa askēzes atslābums, modrības zaudēšana un sirds bezrūpība” (2733). Tā ir viens no septiņiem “galvenajiem grēkiem”, tāpēc ka, pašpaļāvības “barota”, var novest dvēseli līdz nāvei.

Kā mums rīkoties, saskaroties ar šo entuziasmu un mazdūšības nemitīgo mijiedarbību? – jautāja pāvests. Viņš norādīja, ka ir svarīgi vienmēr iet uz priekšu un palikt neatlaidīgiem arī grūtībās. Svarīgi neatlaidīgi virzīties uz priekšu. Svarīgi nekad nepamest novārtā lūgšanu. Dažreiz mūsu lūgšana var līdzināties Jēkaba lūgšanai, kurš cīnījās ar Dievu. Francisks norādīja, ka mēs varam pat protestēt Dieva priekšā, pat “sadusmoties” uz Viņu, kā nereti dēls dusmojas uz savu tēvu. Arī tā ir lūgšana. Mēs varam saukt uz debesīm un jautāt “kāpēc”. Mēs, kas neesam tik pacietīgi kā Jēkabs, zinām, ka, paejot šim vilšanās laikam, Dievs mums atbildēs.

Pāvests atgādināja, lai neaizmirstam Dievam jautāt: “Kāpēc?” Šādi rīkojas bērni, kad sāk izprast lietas, un psihologi to dēvē par “kāpēc periodu”. Bērns jautā: “Tēti, kāpēc…? Tēti, kāpēc…” Taču būsim uzmanīgi – piebilda Francisks. Bērns neklausās, ko tētis atbild. Tētis sāk atbildēt un bērns jau steidzas ar nākamo “kāpēc”. Viņam svarīgi pievērst sev tēva uzmanību.

Kad mēs mazliet sadusmojamies uz Dievu un sākam vērsties pie Viņa ar “kāpēc”, mēs pievēršam sava Tēva sirdi savam nožēlojamajam stāvoklim, savām grūtībām, savai dzīvei. “Patiešām, lai jums pietiek drosmes teikt Dievam: ‘Bet kāpēc…?’” – piekodināja pāvests. Dažreiz arī nelielas dusmas nāk par labu, jo tādā veidā tiek pamodinātas šīs dēla un Tēva, meitas un Tēva attiecības, kādas mums ir jāuztur ar Dievu. Viņš ar tēva mīlestību pieņems pat mūsu viscietākos un vissarūgtinātākos izteicienus un ieskaitīs tos kā ticības aktu, kā lūgšanu – noslēdza Svētais tēvs.

19 maijs 2021, 12:46