Dieva Gars izmaina sirdi un atjauno
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Uzrunā Francisks pievērsās Apustuļu darbu grāmatā aprakstītajam Vasarsvētku notikumam Jeruzalemē. Tur lasām, ka “pēkšņi no debesīm atskanēja šalkoņa, it kā tuvojoties brāzmainam vējam, un piepildīja visu māju”, kur sēdēja apustuļi. (Apd 2, 2). Runa ir par reālu un reizē simbolisku pieredzi – norādīja Svētais tēvs. Notiekošais ir simboliska mācība visai dzīvei.
Notikums atklāj, ka Svētais Gars ir kā “stiprs un brīvs vējš”, tas ir, Viņš mūs piepilda ar spēku un sniedz brīvību – turpināja pāvests. To nevar izkontrolēt, apturēt vai izmērīt, nevar paredzēt pat tā virzienu. Viņš mums neļauj ieslēgt sevi mūsu shēmās un mūsu aizspriedumu rāmjos. Gars paiet no Dieva Tēva un Viņa Dēla, Jēzus Kristus, un nonāk pār Baznīcu, pār katru no mums, atdzīvina mūsu prātus un mūsu sirdis – kā tas teikts Ticības apliecinājumā: “Viņš ir Kungs un dāvā dzīvību”. Viņš ir Kungs tāpēc, ka ir Dievs, un dod dzīvību.
Vasarsvētku dienā Jēzus mācekļi vēl bija apjukuši un nobijušies. Reizēm mēdz gadīties, ka arī mums trūkst drosmes iziet laukā, ka labāk paliekam savos aizsardzības mūros – atzina Francisks. Taču Kungs zina, kā mūs aizsniegt un atvērt mūsu sirds durvis. Viņš sūta pār mums Svēto Garu, kurš uzveic mūsu nedrošību, sagrauj mūsu aizsardzības mūrus un izjauc mūsu viltus drošību. Svētais Gars dara mūs par jaunām radībām, kā Viņš to darīja tanī dienā ar apustuļiem. Viņš mūs atjauno – uzsvēra Francisks.
Apustuļi, saņēmuši Svēto Garu, vairs nebija tādi paši kā agrāk. Viņi izmainījās. Viņi sāka drosmīgi sludināt, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Pāvests atgādināja, ka Gars ir universāls, Viņš ir visiem, un mūsu kultūru un viedokļu dažādība nekur nepazūd. Katrs cilvēks Viņu saprot savā kultūrā, savā valodā. Gars izmaina sirdi, paplašina mācekļu skatījumu. Pateicoties Viņam, mācekļi spēj visus iepazīstināt ar Dieva lielajiem darbiem. Pateicoties Svētajam Garam, atšķirīgi cilvēki var savā starpā komunicēt, tādējādi īstenojot Baznīcas vienotību un universālo raksturu.
Uzrunas noslēgumā pāvests atgādināja, ka Dieva Gars ir harmonija, vienotība. Viņš vieno atšķirīgo. Baznīca ir kā upe. Svarīgi, lai mēs atrastos šajā vienotības straumē. Francisks aicināja lūgt Jaunavu Mariju, lai viņa aizbildina par mums, lai Svētais Gars nāk pārpilnībā, piepilda ticīgo sirdis un iededz visos savas mīlestības uguni.
Pēc lūgšanas “Regina Coeli” pāvests aicināja visus ticīgos lūgties par situāciju Kolumbijā un Gomas pilsētas iedzīvotājiem, Kongo Demokrātiskajā Republikā, kur notika spēcīgs vulkāna izvirdums.
Svētais tēvs jau pirms divām nedēļām pauda bažas par Kolumbijā notiekošajām vardarbīgajām manifestācijām. Šoreiz, Vasarsvētkos, viņš atkal pievērsās dramatiskajai situācijai šajā Latīņamerikas zemē un aicināja uz dialogu un mieru. “Šajos Vasarsvētkos es lūdzos”, viņš sacīja, “lai dārgā kolumbiešu tauta prastu pieņemt Svētā Gara dāvanas, lai, pateicoties nopietnam dialogam, tiktu rasti pareizi risinājumi tām daudzajām problēmām, no kurām pandēmijas dēļ cieš īpaši vistrūcīgākie.”
Pāvests arī atgādināja, ka pirmdien noslēdzas Laudato si’ veltītais gads. Tā laikā visā pasaulē notika dažādas inicatīvas. Francisks aicināja ieklausīties Zemes un nabagu saucienā un turpināt iet kopā iesākto ceļu, rūpējoties par savām kopējām mājām.
