Šajos grūtajos laikos vajadzīgi uzticīgi Dieva draugi

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Uzrunā Francisks skaidro, kā izpaužas mūsu vienotība ar Dievu. Viņš vispirms saka, ka titulu “izcilā sieviete” lietoja jau pāvests Pāvils VI. Svētās Terēzes personība izceļas ar daudz ko īpašu. Taču viņa ir īpaša jeb izcila vispirms tādēļ, ka ir svēta. Viņa par svarīgāko savā dzīvē uzskatīja tikšanos ar Kungu. Viņa dzīvoja ar stingru lēmumu pastāvēt vienotībā ar Kungu lūgšanā un izpildīt no Dieva saņemto misiju. Svētās Terēzes no Avilas drosme, radošums un viss, kas viņā bija izcils, bija nekas cits kā Kunga iekšējās klātbūtnes auglis.

Runājot par Terēzi, pāvests atgādina, ka svētums ir domāts visiem ticīgajiem. Kristībā mēs tiekam savienoti ar Kristu. Svētie mūs motivē, taču viņi nav mums doti tādēļ, lai mēs mēģinātu viņus burtiski atdarināt. “Svētumu ‘nekopē’, jo tādā veidā mēs varētu pat novirzīties no tā vienīgā un specifiskā ceļa, pa kuru Kungs ir paredzējis mūs vest”, saka Francisks. “Svarīgi, lai katrs ticīgais saskatītu savu ceļu. Katram no mums ir ejams savs svētuma, savs tikšanās ar Kungu ceļš”.

Turpinājumā pāvests uzsver, ka lūgšanai ir mūs jāvieno ar Kungu. Savukārt zīme tam, ka šī vienotība ir patiešām reāla, ir žēlsirdības darbi. To māca svētā Terēze. Viņa māsām apgalvoja, ka Kungs sagaida darbus. Cilvēka pilnības mēraukla ir viņa tuvākmīlestības pakāpe. Svētā māca, ka lūgšanas ceļš ir pavērts visiem, kuri pazemīgi atver savu sirdi Svētā Gara darbībai savā dzīvē, un ka zīme, kas apliecina, ka mēs virzāmies uz priekšu pa šo ceļu, ir pazemība un spēja saskatīt savu brāļu vajadzības.

Francisks piebilst, ka šis ceļš nepaveras to priekšā, kuri sevi uzskata par tīriem un pilnīgiem – visu gadsimtu katariem. Tas paveras to priekšā, kuri, apzinādamies savus grēkus, atklāj Dieva žēlsirdības skaistumu. Un Dievs pieņem visus un visiem piedāvā savu draudzību. Sava grēka apziņa paver durvis svētuma ceļam. Svētā Terēze, kas uzskatīja sevi par ļoti “sliktu un nožēlojamu” (tā viņa sevi apzīmēja), atzina, ka Dieva labestība ir daudz lielāka par visu mūsu iespējamo ļaunumu. Dievs nekad nepagurst piedot. Briesmas pastāv tanī, ka mēs pagurstam lūgt piedošanu. Pāvests vēlreiz uzsver, ka svētā Terēze no Avilas kļuva par izcilu, radošu un inovatīvu sievieti, pateicoties lūgšanai. Un lūgšanā viņa atklāja brālības ideālu un, pateicoties lūgšanai, viņa atvērās cerībai.

Video vēstījuma noslēgumā pāvests atzīst, ka mēs, tāpat kā Baznīcas doktore, svētā Terēze, šobrīd piedzīvojam “grūtus laikus”, kad ir vajadzīgi “uzticīgi Dieva draugi”, spēcīgi draugi. Mūsu problēma ir ļaušanās vilšanās un atkāpšanās kārdinājumam, domai, ka viss būs slikti. Šāds bezjēdzīgais pesimisms ir manāms tajos, kuri nespēj dot dzīvību. Daži, nobijušies no šādām domām, tiecas noslēgties sevī, meklēt patvērumu sīkumos, egoistiskos plānos, kas neļauj kopienai augt, bet to iznīcina. Turpretī lūgšana atver mūsu sirdi – uzsver Francisks. Lūgšana ļauj mums piedzīvot Dieva lielumu, labestību un mīlestību, un to, ka viss ir Viņa rokās. Var gadīties, ka mēs staigājam “tumšā ielejā” (Ps 23, 4), taču, ja Kungs ir ar mums, mums nav jābaidās. Viņš nemitīgi iet kopā ar mums, atrodas mums līdzās un ved mūs uz patieso mērķi, pēc kura visi ilgojamies, proti, mūžīgo dzīvi. Kopā ar Viņu mēs varam tikt galā ar visiem izaicinājumiem, jo, īstenībā, mūsu sirds ilgojas tikai pēc Viņa sabiedrības un tikai Viņa sabiedrībā varam iemantot patiesu laimi un prieku, kam esam radīti.

Svētā Terēze to sintētiski izteica šajā lūgšanā:

“Lai nekas tevi neuztrauc,

Lai nekas Tevi nebiedē.

Viss paiet,

Tikai Dievs nemainās.

Pacietība iegūst visu.

Kam ir Dievs,

Tam nekā netrūkst:

Tam pietiek ar Dievu vien!”