Lai degtu ticības lampa, ir vajadzīga lūgšanas eļļa

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Iesākot trešdienas vispārējo audienci Svētais tēvs norādīja, ka Baznīca ir liela lūgšanas skola. Daudzi no mums iemācījās “burtot” pirmās lūgšanas savu vecāku vai vecvecāku klēpī. Varbūt mums ir palicis atmiņā, kā mamma un tētis mācīja lūgties pirms gulēt iešanas. Tādos sakopojuma brīžos vecāki nereti dzird no saviem bērniem kaut ko, kas tiem ir “uz sirds”, un var tiem dot Evaņģēlija iedvesmotu padomu. Pēc tam savā attīstības ceļā mēs satiekam citus lieciniekus un lūgšanas skolotājus.

Draudzes dzīve sastāv no liturģijas un kopīgas lūgšanas brīžiem. Mēs ievērojam, ka šī dāvana, ko lielā vienkāršībā saņēmām bērnībā, ir bagāts mantojums, un ka lūgšanas pieredzi ir vērts visu laiku padziļināt. Pāvests atgādināja, ka mēs augam ticībā, arī piedzīvojot krīzes momentus un ceļoties atkal augšā. Bez šādiem krīzes momentiem augšana pat nebūtu iespējama – viņš uzsvēra.

Un ticības elpa ir lūgšana. Mēs pieaugam ticībā tādā mērā, kādā iemācāmies lūgties. Pēc noteiktiem pārbaudījumiem saprotam, ka bez ticības nebūtu varējuši tos izturēt un ka lūgšana ir mūsu spēks. Ne tikai mūsu pašu personīgā lūgšana, bet arī mūsu brāļu un māsu, un kopienas, kas mūs atbalstīja, lūgšana, cilvēku, kuri mūs pazīst un kuriem lūdzām palūgties par mums, lūgšana.

Tādēļ Baznīcā visu laiku rodas un pastāv dažādas lūgšanas grupas. Daži kristieši jūt aicinājumu ierādīt lūgšanai centrālo vietu savā ikdienas dzīvē. Klosteri ir kā tādas garīgās oāzes – norādīja Francisks. Šīm lūgšanu kopienām ir liela nozīme ne tikai Baznīcā, bet arī visā sabiedrībā. Pietiek padomāt par klosterdzīves lomu Eiropas civilizācijas attīstībā. Kopienas lūgšana un darbs uztur pasauli. Tas ir dzinējs.

Baznīcā viss sākas no lūgšanas un viss aug, pateicoties lūgšanai. Pāvests paskaidroja, ka tad, kad ļaunais grib apkarot Baznīcu, viņš vispirms tiecas padarīt sausus tās avotus, liekot šķēršļus lūgšanai. Taču lūgšana paver durvis Svētajam Garam, kurš vada Baznīcu uz priekšu. Ja Baznīcā mēģina veikt kādas reformas, bet nav lūgšanas, tad tas nekam neder. Ja kaut uz mirkli apsīkst lūgšana, pat ja mums šķiet, ka viss var turpināties kā līdz šim, tad tomēr pēc kāda laika Baznīca apjauš, ka ir kļuvusi kā tukšs apvalks, pazaudējusi centrālo asi, un ka tai vairs nav siltuma un mīlestības avota.

Svēto dzīve nebija vieglāka par citu dzīvi, arī viņiem bija un ir savas problēmas. Taču viņu spēks ir lūgšana, ko viņi smeļ no mātes Baznīcas neizsmeļamās “akas” – sacīja Francisks. Lūgšana uztur viņu ticības liesmu. Tādā veidā viņi ar ticību un cerību iet uz priekšu. Svētie, kuriem bieži vien pasaules acīs ir maza nozīme, patiesībā ir tie, kuri balsta pasauli. Viņi to dara ne jau ar naudas un varas ieročiem, ne ar medijiem, bet ar lūgšanu. Pāvests atgādināja, ka ticības lampa virs zemes vienmēr degs tik ilgi, kamēr būt lūgšanas eļļa. Tieši lūgšana ir stiprais mūsu ticības un mūsu dzīves balsts, lai cik mūsu dzīve būtu vāja un grēcīga. Šajā sakarā viņš aicināja mūs, kristiešus, sev pajautāt: Vai es lūdzos? Vai mēs lūdzamies? Kā es lūdzos? Vai kā papagaiļi vai no visas sirds?

Svētais tēvs uzsvēra, ka Baznīcas galvenais uzdevums ir lūgties un mācīt lūgties. Tai no paaudzes paaudzē jānodod tālāk ticības lampa ar lūgšanas eļļu. Ticības lampa apgaismo, tās gaismā viss sakārtojas tā, kā tam jābūt, taču tā var pastāvēt iedegta tikai tad, ja ir lūgšanas eļļa. Pretējā gadījumā tā dziest.

Bez šīs lampas gaismas, mēs neredzēsim evaņģelizācijas ceļu, nesaskatīsim savu brāļu, kuriem vajadzīga mūsu kalpošana, sejas, nevarēsim izgaismot istabu, kurā visiem kopā satikties. Bez ticības viss sabrūk, un bez lūgšanas apdziest ticība. Tāpēc Baznīca, kas ir vienotības nams un skola, ir arī lūgšanas nams un skola.