Saņēmuši žēlsirdību no Dieva, kļūsim žēlsirdīgi pret citiem
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Dievnams, kas atrodas dažu soļu attālumā no Svētā Pētera bazilikas, 1994. gadā kļuva par Dieva žēlsirdības kulta centru. Tajā atrodas svētā Jāņa Pāvila II dāvinātā Žēlsirdīgā Jēzus svētglezna ar uzrakstu “Jēzu, es uzticos Tev”.
Homīlijā Francisks norādīja, ka Jēzus pēc savas augšāmcelšanās veic “mācekļu augšāmcelšanas darbu”. Viņš tos pieceļ un izmaina viņu dzīvi. Iepriekš ar daudziem vārdiem un piemēriem nepietika, lai viņi pārveidotos. Tagad, Lieldienās, notiek kaut kas jauns. Jēzus viņus atkal pieceļ augšā ar žēlsirdību. Un viņi, “apžēloti”, kļūst “žēlsirdīgi”. Svētais tēvs atzina, ka ir ļoti grūti būt žēlsirdīgiem, ja nepamanām, ka esam apžēloti. Turpinājumā viņš skaidroja, ka mācekļi tiek apžēloti, saņemot trīs dāvanas – Jēzus dod viņiem mieru, pēc tam – Svēto Garu, un rāda savas rētas.
Pirmkārt, Jēzus dāvā tiem mieru. Mācekļi bija nobijušies. Jēzus dāvā viņiem mieru. Viņi bija ieslēgušies ne tikai mājā, jo baidījās, ka varētu tikt arestēti un ka viņus varētu piemeklēt Mācītāja liktenis, bet viņi bija ieslēgušies arī savos sirdsapziņas pārmetumos, jo bija atstājuši un nolieguši Jēzu. Viņus grauza nemiers, viņi jutās nederīgi, nespējīgi ne uz ko labu. Taču ierodas Jēzus un divas reizes atkārto: “Miers jums!”
Pāvests paskaidroja, ka Jēzus nenes tādu mieru, kas novērstu ārējās problēmas, bet Viņš nes mieru, kas iedveš iekšēju paļāvību. Tas nav ārējs miers, bet ir sirdsmiers. Apjukušie mācekļi tiek atkal samierināti ar sevi, un Jēzus viņus sūta misijā. Runa ir nevis par miera stāvokli un ērtībām, bet iziešanu no sevis. Jēzus ar savu mieru atbrīvo mūsu sirdi. Mācekļi jūtas apžēloti. Viņi jūt, ka Dievs viņus nenosoda, nepazemo, bet uzticas viņiem. Dieva acīs neviens nav “norakstīts”, nederīgs vai atstumts. Jēzus atkārto arī šodien: “Miers tev! Tu esi vērtīgs manās acīs. Miers tev! Tu man esi svarīgs. Miers tev! Tev ir sava misija. Neviens to nevar veikt tavā vietā. Tu esi neaizstājams. Un es tev uzticos”.
Otrkārt, Jēzus dāvā mācekļiem Svēto Garu. Viņš to dāvā grēku piedošanai (sal. Jņ 20, 22-23). Mācekļi bija vainīgi. Viņi bija aizbēguši projām un atstājuši savu Mācītāju. Un grēks viņus “grauž”, ļaunumam ir sava maksa – sacīja Francisks. Mūsu grēks vienmēr ir mūsu priekšā – lasām 51. psalmā. Mēs paši nevaram no tā atbrīvoties. Tikai Dievs savā žēlsirdībā var mūs no tā atbrīvot. Mums ir jāatver sava sirds un jālūdz Kungam piedošana. Mums ir jāatver sava sirds un jāļauj saņemt piedošanu. Piedošana Svētajā Garā ir Lieldienu dāvana, kas tiek dāvāta, lai mūsu sirds no jauna augšāmceltos.
Šajā kontekstā pāvests runāja par Izlīgšanas sakramenta lielo nozīmi un atgādināja, ka Grēksūdzē centrālo vietu ieņemam nevis mēs ar saviem grēkiem, bet – Dievs ar savu žēlsirdību. Mēs sūdzam grēkus, nevis lai tiktu šaustīti, bet atkal piecelti. Tas mums ir vajadzīgs kā maziem bērniem. Katru reizi, kad tie pakrīt, tētim viņus ir jāceļ augšā. Arī mēs bieži krītam, taču Tēva roka ir gatava nostādīt mūs atkal uz kājām un palīdzēt mums iet uz priekšu. Šī drošā un uzticamā roka ir Grēksūdze – sacīja Francisks. Tas ir sakraments, pateicoties kuram varam atkal celties augšā. Tas ir Augšāmcelšanās sakraments, tīrā žēlsirdība. Pāvests aicināja biktstēvus, lai viņi, klausot grēksūdzes, palīdzētu cilvēkiem sajust Jēzus žēlsirdības saldmi. Jēzus piedod visu. Dievs piedod visu.
Treškārt, Jēzus “sniedz” mācekļiem savas rētas. Šajās rētās mēs esam dziedināti (sal. 1. Pēt 2, 24; Is 53, 5). Kā rēta var dziedināt? – jautāja Francisks. Un atbildēja: “Ar žēlsirdību”. Caur šīm rētām mēs, tāpat kā Toms, burtiski pieskaramies tam, ka Dievs mūs ļoti mīl. Viņš tik ļoti mūs mīl, ka uzņēmās uz sevi mūsu ievainojumus un mūsu vājības. Šīs rētas ir atvērtie kanāli starp Viņu un mums, pa kuriem pie mums plūst Viņa žēlsirdība. Katrā Svētajā Misē, kur Jēzus dāvā mums savu caurdurto un augšāmcēlušos Miesu, mēs pieskaramies Viņam un Viņš aizskar mūsu dzīvi. Godinot un skūpstot Viņa rētas, mēs atklājam, ka katra mūsu vājība ir Viņa maiguma un žēlsirdības apņemta. Jēzus spožās rētas izklīdina mūsu iekšējo tumsu. Mēs atklājam, ka Viņš ir mums līdzās, un varam teikt: “Mans Kungs un mans Dievs!” (Jņ 20, 28). Viss sākas no tā, ka esam apžēloti – sacīja Svētais tēvs. No tā sākas kristīgais ceļš. Ja mēs, turpretī, balstīsimies uz savām spējām, uz savu struktūru un plānu efektivitāti, tad tālu netiksim. Tikai tad varēsim dot pasaulei kaut ko jaunu, ja pieņemsim Dieva mīlestību.
Tā darīja mācekļi – skaidroja pāvests. Saņēmuši žēlsirdību, viņi paši kļuva žēlsirdīgi. Tagad viņi spēja dalīties visā, viņiem bija “viena sirds un viena dvēsele” (Apd 4, 32). Viņi otrā cilvēka saskatīja to pašu žēlsirdību, kas bija pārveidojusi viņu dzīvi. Pieskaroties Kunga rētām, viņu bailes pazuda. Tagad viņi vairs nebaidījās aprūpēt trūkumcietēju rētas, jo saskatīja viņos Jēzu.
Šajā dienā pāvests aicināja mūs uzdot sev jautājumu: “Vai es, kurš tik daudz reižu esmu saņēmis Dieva mieru, Viņa piedošanu un žēlsirdību, esmu žēlsirdīgs pret citiem? Vai es, kas tik daudz reižu baroju sevi ar Jēzus Miesu, daru kaut ko, lai remdētu nabaga izsalkumu?”
Homīlijas noslēgumā Francisks mūs aicināja nepalikt vienaldzīgiem, nedzīvot ticību pa pusei, saņemot dāvanu, bet nedodot un nekļūstot par dāvanu. Mēs tikām apžēloti jeb saņēmām žēlsirdību, tāpēc arī pašiem jākļūst žēlsirdīgiem. Pretējā gadījumā, ticība bez žēlsirdības darbiem mirst (sal. Jēk 2, 17). Lai mūsu ticība būtu dzīva un mūsu dzīve – viengabalaina, mums ir jākļūst par žēlsirdības lieciniekiem. Tikai tā mēs sludināsim Dieva Evaņģēliju, kas ir žēlsirdības Evaņģēlijs – piebilda pāvests.
