Pāvests Lieldienu vigīlijā: kopā ar Dievu mūsu dzīve sākas no jauna
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Vigīlijas dievkalpojums iesākās ar uguns svētīšanu un pakāpenisku gaismas iedegšanu dievnamā, tādējādi simbolizējot gaismas uzvaru pār tumsu. Šī gaisma ir Kristus, kurš ceļas augšā no miroņiem un izklīdina tumsu. Procesijas laikā trīs reizes atskanēja vārdi “Lumen Christi” (Kristus gaisma). Pēc tam diakons apkūpināja grāmatu un Lieldienu sveci, un sākās “Exultet” dziedājums. Pēc Svēto Rakstu lasījumiem, pāvests sacīja homīliju, kurā skaidroja, ko nozīmē “doties uz Galileju”. Kopā ar Svēto tēvu Euharistiju svinēja 5 bīskapi un 34 kardināli. Tāpat kā Ziemassvētku vigīlijā, arī Lieldienu vigīlijas Mise iesākās pulksten 19.30, lai visi tās dalībnieki varētu atgriezties mājās līdz pulksten 22.00, kad Itālijā iestājas komandantstunda.
“Doties uz Galileju vispirms nozīmē sākt no jauna”, skaidroja Francisks. Mācekļiem tā ir pirmās satikšanās ar Jēzu un pirmās mīlestības vieta. Neskatoties uz to, ka viņi visu laiku bija kopā ar Jēzu, bieži vien tie neizprata Viņa vārdus un ciešanu laikā aizbēga, atstājot Viņu vienu. Taču augšāmcēlušais Jēzus aiziet viņiem pa priekšu uz Galileju, tas ir, “Viņš turas viņu priekšā”. Jēzus aicina mācekļus Viņam sekot un sākt no jauna. Viņš grib, lai tie, neskatoties uz neveiksmēm, atkal būtu ar Viņu.
“Lūk, Lieldienu pirmā vēsts, ko es gribu jums nodot: Vienmēr ir iespējams sākt no jauna,” uzsvēra pāvests. Tas ir iespējams tāpēc, ka Dievs, pāri visām mūsu neveiksmēm, ir spējīgs atsākt mūsos jaunu dzīvi. Dievs var izveidot mākslas darbu pat no mūsu sirds gruvešiem. Viņš vienmēr ir mums priekšā – arī uz ciešanu, vilšanās un nāves krusta. Un mēs dzirdam augšāmcēlušos Kungu, kurš mūs aicina sākt no jauna un nekad nezaudēt cerību, arī šajos drūmajos pandēmijas mēnešos.
“Otrkārt, doties uz Galileju nozīmē staigāt jaunus ceļus”, turpināja Svētais tēvs. Tas nozīmē iet kapam pretējā virzienā. Šajā sakarā Francisks skaidroja, ka ticība nav tikai ieradums vai skaistas bērnības atmiņas, bet ir būtiski saistīta ar mūsu ikdienas dzīvi. Iet uz Galileju nozīmē apzināties, ka, lai ticība būtu dzīva, ir jādodas ceļā – ir jāļauj Dievam mūs pārsteigt un jāpaļaujas uz Viņu. Ejot uz Galileju, mēs atklājam, ka Dievs nedrīkst palikt tikai bērnības atmiņās, bet, ka Viņš ir dzīvs un spējīgs vienmēr mūs pārsteigt.
“Lūk, Lieldienu otrā vēsts: ticība nav pagātnes atmiņu albums, Jēzus nav kaut kas novecojis. Viņš ir dzīvs šeit un tagad”, uzsvēra pāvests. Viņš katru dienu soļo ar mums kopā. Viņš ir ar mums visās situācijās, visos mūsu pārbaudījumos un visos mūsu sapņos. Tur, kur mums liekas, ka nav izejas vai viss ir zaudēts, Viņš paver mums jaunus ceļus.
Treškārt, iet uz Galileju nozīmē doties uz perifērijām. Galileja atrodas nomalē. Tomēr tieši tur Jēzus sāk savu misiju, pasludinot Labo vēsti atstumtajiem, nabagiem un visiem, kuri cieš. Dievs nenogurstoši meklē to, kurš ir piedzīvojis mazdūšību vai pazudis – atgādināja pāvests. Galileja ir mūsu ikdienas dzīve un mūsu ikdienas dzīves ceļi, kur Kungs vienmēr ir mums priekšā. Galilejā mēs saprotam, ka varam sastapt Augšāmcēlušos Kungu savos brāļos.
“Lūk,” sacīja Francisks, “trešā Lieldienu vēsts: Augšāmcēlušais Jēzus mūs neierobežoti mīl un apmeklē mūs visās mūsu dzīves situācijās”. Kungs aicina arī mūs pārvarēt visas barjeras un aizspriedumus, lai tuvotos tam, kurš ir mums līdzās ikdienā un no jauna atrastu “ikdienas dzīves žēlastību”. “Saskatīsim, ka Viņš ir klātesošs mūsu Galilejā”, mudināja pāvests, “mūsu ikdienas dzīvē. Kopā ar Viņu dzīve izmainīsies”.
Homīlijas noslēgumā Svētais tēvs sacīja: “Brāli, māsa, ja šajā naktī tu savā sirdī piedzīvo tumsu, ja diena vēl nav uzaususi, ja gaisma ir aprakta, ja sapnis ir salauzts, tad ar apbrīnu atver savu sirdi Lieldienu vēstij, [kas skan]: ‘Nebīsties, Viņš ir augšāmcēlies! Viņš tevi gaida Galilejā’. Tavas gaidas nepaliks pieviltas, tavas asaras tiks noslaucītas, tavas bailes uzvarēs cerība, jo Kungs ir tev priekšā, Viņš soļo tev pa priekšu. Un ar Viņu dzīve sākas no jauna.”
