Lūgšana par citiem ir pirmais veids, kā varam mīlēt
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Lūgšanām – labām lūgšanām – ir tendence izplatīties. Pāvests norādīja, ka lūgšanas nemitīgi izplatās, un tas notiek ar vai bez ziņām sociālajos tīklos. Tās izplatās no slimnīcu palātām, no vietām, kur ticīgie sanāk kopā, lai lūgtos un dalītos priekā, kā arī no turienes, kur kāds cieš klusumā. Viena cilvēka sāpes ir visu sāpes un viens laimīgs cilvēks spēj piepildīt ar prieku citus. Un katru reizi, kad mēs lūdzamies, mēs to nekad nedarām vieni – uzsvēra Svētais tēvs. Kopā ar mums un par mums lūdzas svētie kā mūsu vecākie brāļi un vecākās māsas.
Baznīcā nevienas sēras netiek izdzīvotas vientulībā, neviena asara neaiziet aizmirstībā – turpināja Francisks. Ne velti senos laikos ticīgos apbedīja baznīcas dārzā, it kā gribot ar to pateikt, ka katrā Euharistijā savā ziņā piedalās tie, kuri dzīvoja pirms mums. Tie ir mūsu vecāki un vecvecāki, krusttēvi un krustmātes, katehēti un citi audzinātāji, kuri nodeva tālāk savu ticību un iemācīja mūs lūgties.
Atsaucoties uz Vēstuli ebrejiem, pāvests atgādināja, ka ap mums ir “liecinieku mākonis” (sal. Ebr 12, 1). Tie ir svētie. Viņi ir mums līdzās. Dievnamos redzam viņu attēlus. Francisks atgādināja, ka svētie ir liecinieki, kurus nevis pielūdzam, bet godinām, un viņi tūkstošiem veidos mūs ved pie Jēzus Kristus, kurš ir vienīgais Kungs un Vidutājs starp Dievu un cilvēku.
Pāvests piebilda, ka tas var notikt pat pēdējā brīdī. Evaņģēlijos lasām, ka pirmais kanonizētais svētais bija laupītājs, un viņu kanonizēja nevis pāvests, bet pats Jēzus. Francisks uzsvēra, ka svētums ir dzīves ceļš, tikšanās ar Jēzu process, kas var būt garš un var būt īss, bet var notikt arī vienā mirklī. Taču vienmēr jāpatur prātā, ka būt svētam nozīmē būt Kristus lieciniekam. Svētais ir cilvēks, kurš satika Jēzu un viņam sekoja. Nekad nav par vēlu atgriezties pie Kunga, kurš ir labs un kura mīlestība ir liela (sal. Ps 102, 8).
Svētais tēvs skaidroja, ka Kristū pastāv noslēpumaina solidaritāte starp tiem, kuri jau ir pārgājuši otrā dzīvē un mums, kas vēl svētceļojam šīszemes virsū. Mūsu dārgie tuvinieki no Debesīm turpina par mums rūpēties. Viņi lūdzas par mums un mēs lūdzamies par viņiem un kopā ar viņiem. Mēs piedzīvojam šo lūgšanas saikni jau šeit virs zemes. Mēs lūdzamies cits par citu.
Veids, kā varam novērst konfliktu, to mīkstināt, ir lūgties par cilvēku, ar kuru esam nonākuši konfliktā. Lūgšanā kaut kas izmainās. Vispirms izmainās mūsu pašu sirds, mūsu attieksme. Kungs to izmaina, lai atkal varētu notikt satikšanās un nepieļautu, ka konflikts pāraugtu nebeidzamā karā.
Ja, neskatoties uz pārbaudījumiem, mēs vēl spējam paļāvībā virzīties uz priekšu, tad mums par to varbūt ir jāpateicas daudzu svēto aizbildniecībai. Daži no viņiem jau ir Debesīs, citi tāpat kā mēs vēl dzīvo šinī pasaulē. Viņi mūs pavada ar savām lūgšanām.