Patiesā reliģiozitāte – pielūgt Dievu un mīlēt tuvāko
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Šajā tuksnešainajā, taču vēsturiski ļoti nozīmīgajā vietā Francisks savā uzrunā vērsās pie "ebrejiem, kristiešiem un musulmaņiem", kā arī pie "citu reliģiju brāļiem un māsām" ar aicinājumu sekot "ticīgo tēva" – Ābrahāma paraugam, tas ir, raudzīties uz debesīm un staigāt pa zemi.
"Ja mēs gribam sargāt brālību, mēs nedrīkstam no sava redzesloka pazaudēt debesis", sacīja pāvests. "Pasaules labumi, kuru dēļ daudzi aizmirst Dievu un citus cilvēkus, nav mūsu ceļojuma virs šīs zemes iemesls. Kalposim Dievam, lai atbrīvotos no vergošanas savam es, tāpēc ka Dievs mūs mudina mīlēt. Lūk, patiesā reliģiozitāte: pielūgt Dievu un mīlēt tuvāko", uzsvēra Francisks. Viņš atgādināja, ka ticīgie ir aicināti būt par Dieva labestības lieciniekiem, pateicoties savstarpējai brālībai, atklāt Viņa tēvišķību.
Dievs ir žēlsirdīgs un vissmagākais apvainojums ir Viņa vārda zaimošana, ienīstot savu brāli – turpināja pāvests. Naids, ekstrēmisms un vardarbība nerodas no reliģijas. Tie ir reliģijas nodevība. Un mēs, ticīgie, nevaram klusēt, kad terorisms ļaunprātīgi izmanto reliģiju. Neļausim naida mākoņiem aizsegt Debesu gaismu! – mudināja Francisks, aicinot lūgties par visiem, kuri piedzīvoja ciešanas – tika pārdoti verdzībā, pakļauti vardarbībai, nolaupīti, izkaisīti, bija spiesti konvertēties. Viņš aicināja lūgties, lai visur tiktu ievērota sirdsapziņas un reliģijas brīvība, un atgādināja, ka tās ir cilvēka pamattiesības, jo, tās ievērojot, viņš var brīvi kontemplēt Debesis, kurām ir radīts.
Svētais tēvs pauda atzinību Mosulas brīvprātīgajiem musulmaņu jauniešiem, kuri palīdzēja kristiešiem atjaunot savus dievnamu un klosterus, un aicināja klātesošos mīlēt un sargāt savas svētvietas. "Dievs mīl savu tautu, katru savu meitu un katru savu dēlu! Nekad nepagursim raudzīties uz Debesīm," atkārtoja Francisks, "raudzīties uz šīm zvaigznēm – uz tām pašām, uz kurām savā laikā raudzījās mūsu tēvs Ābrahams".
Turpinājumā pāvests atgādināja, ka mēs raugāmies uz debesīm, taču staigājam pa zemi. Debesīm pievērstais skatiens nenovērsa Ābrahamu no viņa ceļa. Dieva aicinājums iziet no savas zemes viņam prasīja upurus. Arī mēs esam aicināti iziet no sevis tāpēc, ka mēs esam vajadzīgi cits citam – uzsvēra Francisks. Pandēmija ļāva mums saprast, ka neviens nevar izglābties viens pats.
"Vētrās, kurām ejam cauri", turpināja Svētais tēvs, "mūs neglābs ne izolācija, ne bruņošanās sacensība, ne mūru celšana. Tieši pretēji, tā rezultātā mēs vēl vairāk attālināsimies cits no cita un kļūsim dusmīgāki. Mūs neglābs naudas elkdievība, kas mūs ieslēdz sevī un rada nevienlīdzības bezdibeni, kurā grimst cilvēce. Mūs neglābs patēriņa kults, kas nomērdē prātu un paralizē sirdi."
Pāvests atgādināja, ka ceļš, ko mums piedāvā Debesis, ir cits ceļš. Tas ir miera ceļš. Tas sākas ar to, ka atsakāmies uzskatīt citus par ienaidniekiem. Tam, kuram pietiek drosmes raudzīties zvaigznēs, ticēt uz Dievu, nav ienaidnieku, kurus būtu jāsakauj. Viņam ir viens vienīgs ienaidnieks, ar kuru jātiek galā. Tas ir ienaidnieks, kas stāv pie sirds durvīm un klauvē, lai varētu ienākt: tas ir naids. "Mums, šodienas cilvēcei, bet īpaši mums, katras reliģijas ticīgajiem", sacīja Francisks, "pienākas naida ieročus pārvērst par miera ieročiem. Mums pienākas uzstājīgi mudināt tautu vadītājus, lai pieaugošā bruņošanās sacensība atdod vietu pārtikas sadalei visiem. Mums pienākas apklusināt savstarpējos pārmetumus, lai varētu atskanēt apspiesto un atstumto saucieni. Pārāk daudziem nav maizes, medikamentu, iespējas iegūt izglītību, tiesību un cieņas!" Šajā sakarā pāvests norādīja uz cilvēka dzīvības vērtību un atgādināja, ka arī vēl nedzimušo bērnu, veco ļaužu, migrantu un visu krāsu un tautību vīriešu un sieviešu dzīvība vienmēr ir svēta.
