Palmu svētdienas dievkalpojums Svētā Pētera bazilikā Palmu svētdienas dievkalpojums Svētā Pētera bazilikā 

Pāvests: Dievs ir ar mums visās mūsu ciešanās un bailēs

"Mēs esam aicināti atzīt, ka visām dzīvajām radībām ir pienācīga cieņa Dieva priekšā, un tās ar savu eksistenci Viņu svētī un slavē, jo Kungs priecājas par saviem darbiem", – Palmu svētdienas rītā mikroblogošanas vietnē Twitter raksta pāvests Francisks.

Silvija Krivteža - Vatikāns

Lielā gavēņa sestā svētdiena tiek saukta par Palmu jeb Pūpolu svētdienu, kas ievada Kluso nedēļu, kurā Baznīca svin Kristus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās noslēpumu. Šodien Kungs ienāk savā pilsētā gaviļu pavadīts, par kuru vēstī četri evaņģēlisti. Svētā Mise sākas ar palmu un olīvzaru pasvētīšanu un procesiju. 

Sprediķī pāvests aicināja ticīgos atvērt sirdis Dieva mīlestības noslēpumam, lūgt izbrīna žēlastību un apzināties, ka uzvaras palma ir cieši vienota ar krusta koku. "Ir pārsteidzoši redzēt, kā visvarenais Dievs ir pazemināts līdz nebūtībai. Redzēt, kā Vārds, kas visu zina, māca mūs klusumā no krusta augstienes. Redzēt, kā ķēniņu Ķēniņš tiek celts nāvessoda tronī. Redzēt, kā visuma Dievam tiek viss atņemts, un slavas vietā Viņš tiek kronēts ar ērkšķiem", teica Francisks. 

Seko uzrunas pilnais teksts (tulkoja Silvija Indriksone)

Katru gadu šī liturģija mūs pārsteidz: mēs izdzīvojam prieku par Jēzus sveikšanu, kad viņš ierodas Jeruzālemē, un tad skumjas, skatoties, kā Vņu notiesā uz nāvi, un tad piesit krustā. Šī iekšējā sajūta paliks mūsos visu Kluso nedēļu. Aplūkosim to dziļāk.

Jau pašā sākumā Jēzus mūsos rada izbrīnu. Ļaudis Viņu svinīgi sveic, pat ja Viņš iejāj Jeruzālmē uz necila ēzeļa. Ļaudis cer uz spēcīgu atbrīvotāju ebreju Pashas svētkos, taču Viņš nāk, lai piepildītu Lieldienas ar sevis ziedošanu. Ļaudis cer, ka Viņš uzvarēs romiešus ar zobenu, taču Jēzus nāk, lai svinētu Dieva uzvaru caur krustu. Kas notika ar cilvēkiem, kuru saucieni "ozanna" pēc pāris dienām pārtapa par kliedzieniem: “Sit viņu krustā”? Viņi vairāk sekoja idejai par Mesiju, nevis Mesijam. Viņi apbrīnoja Jēzu, taču viņi neļāva Viņam tos pārsteigt

Izbrīns nav tas pats kas apbrīna. Apbrīna var būt pasaulīga, ja tā izriet no paša uzskatiem un gaidām. No otras puses, apbrīna rada atvērtību pret citiem un jaunajam, ko viņi sniedz. Pat mūsdienās daudzi cilvēki apbrīno Jēzu: Viņš teicis brīnišķīgus vārdus; Viņš mūs piepildījis ar mīlestību un piedošanu; Viņa mācība izmainīja vēsturi… Šie cilvēki Viņu apbrīno, taču viņi nav mainījušies. Ar Jēzus apbrīnošanu vien nepietiek. Mums jāiet Viņa pēdās, jāļauj Viņam mūs izaicināt; no apbrīnas jānonāk pie izbrīna.

Kas mūs visvairāk pārsteidz Kungā un Viņa upurī? Fakts, ka Viņš guva uzvaru, pazemojoties. Viņš triumfē, pieņemot ciešanas un nāvi, no kā mēs, dzenoties pēc apbrīnas un panākumiem, visdrīzāk izvairītos. Jēzus, kā saka svētais Pāvils, "iztukšoja sevi... viņš pazemoja sevi" (Fil 2:7.8). Ir pārsteidzoši redzēt, kā visvarenais Dievs ir pazemināts līdz nebūtībai. Redzēt, kā Vārds, kas visu zina, māca mūs klusumā no krusta augstienes. Redzēt, kā ķēniņu Ķēniņš tiek celts nāvessoda tronī. Redzēt, kā visuma Dievam tiek viss atņemts, un slavas vietā Viņš tiek kronēts ar ērkšķiem. Redzēt To, kas iemieso labestību, apvainotu un sakautu. Kāpēc visa šī pazemošanās? Kāpēc, Kungs, Tu vēlējies to visu izciest?

Jēzus to darīja mūsu dēļ, lai izprastu cilvēka pieredzes dziļumus, visas mūsu pieredzes, visus mūsu ļaunuma dziļumus. Lai būtu tuvu mums un nepamestu mūs ciešanās un nāvē. Lai pestītu, glābtu mūs. Jēzus tika paaugstināts pie krusta, lai nokāptu mūsu ciešanu bezdibenī. Viņš piedzīvoja mūsu dziļākās skumjas: neveiksmes, visa zaudējumu, drauga nodevību, pat sajūtu, ka Dievs ir pametis. Piedzīvojot miesā mūsu vislielākās cīņas un nesaskaņas, Viņš tās atpestīja un pārveidoja. Viņa mīlestība ir līdzās mūsu trauslumam; tā pieskaras visam, par ko kaunamies visvairāk. Taču tagad mēs zinām, ka neesam vieni: Dievs ir ar mums  visās ciešanās, visās bailēs; ne ļaunumam, ne grēkam nekad nepieder pēdējais vārds. Dievs triumfē, bet uzvaras palma iet cauri krusta kokam. Palmas zars un krusts nav atdalāmi.

Lūgsim žēlastību, lai mūs pārņem izbrīns. Kristieša dzīve bez izbrīna kļūst  drūma un garlaicīga. Kā mēs varam runāt par Jēzus sastapšanas prieku, ja ikdienā mūs nepārsteidz un neizbrīna viņa mīlestība, kas sniedz mums piedošanu un jauna sākuma iespējamību? Kad ticība vairs nepiedzīvo izbrīnu, tā notrulinās: tā kļūst akla pret žēlastības brīnumiem; tā vairs nevar baudīt Dzīvības maizi un dzirdēt Vārdu; tā vairs nevar saskatīt skaistumu un radīšanas dāvanu mūsu brāļos un māsos.

Klusajā nedēļā pacelsim savu skatienu uz krustu, lai saņemtu izbrīna dāvanu. Kad svētais Asīzes Francisks apcerēja krustā sisto Kungu, viņu izbrīnīja, ka viņa brāļi neraud. Kā ir ar mums? Vai mūs joprojām var aizkustināt Dieva mīlestība? Vai esam zaudējuši spēju just, ka Viņš mūs pārsteidz? Varbūt mūsu ticību ir notrulinājis ieradums? Varbūt paliekam iesprostoti bēdās un ļaujam, lai mūs sakropļo vilšanās? Varbūt esam pilnībā zaudējuši uzticību vai pat jūtamies nevērtīgi. Bet iespējams aiz šiem visiem "varbūt" slēpjas tas, ka neesam atvērušies Svētā Gara dāvanai, kurš mums sniedz izbrīna dāvanu. 

Sāksim no jauna ar izbrīnu. Vērsīsim skatu uz krustā piesisto Jēzu un teiksim viņam: "Kungs, cik ļoti Tu mani mīli! Cik dārgs es esmu Tev!" Ļausimies, lai Jēzus mūs pārsteidz tā, ka varam sākt dzīvot atkal, jo dzīves lielums nebalstās mantā vai sekmēs, bet gan saprotot, ka esam mīlēti, un, piedzīvojot mīlestības skaistumu. Krustā sistajā Jēzū mēs redzam Dieva pazemošanos, Visvarenā noraidīšanu un pamešanu. Un izbrīna dāvana palīdz mums saprast, ka uzņemot atraidītos un pamestos, paliekot tuvu tiem, pret kuriem dzīve bijusi nežēlīga, mēs mīlam Jēzu. Jo tieši tur Viņš ir: vismazākajos mūsu brāļos un māsās, atraidītajos un pamestajos.

Šīs dienas Evaņģēlijs, vēstot par Jēzus nāvi, mums parāda viskaistāko izbrīna ikonu. Virsnieks, redzot, ka Jēzus ir miris, teica: "Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls!" (Mk 15:39). Ko viņš redzēja Jēzus nāvē? Viņš redzēja Viņu mirstam no mīlestības. Jēzus piedzīvoja ļoti lielas ciešanas, taču Viņš nekad nepārstāja mīlēt. Lūk, tā ir izbrīna Dieva priekšā, kurš pat nāvi var piepildīt ar mīlestību. Šajā nesavtīgajā un neizmērojamajā mīlestībā pagānu virsnieks atrada Dievu. Viņa vārdi – Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls! – "apzīmogo" Kunga ciešanu aprakstu. Evaņģēliji mums stāsta, ka daudzi pirms viņa bija apbrīnojuši Jēzu par Viņa veiktajiem brīnumiem un neparastajiem darbiem, un atzinuši, ka Viņš bijis Dieva Dēls. Taču Kristus apklusināja viņus, jo bija risks palikt tikai pasaulīgās apbrīnas līmenī par Dieva ideju, apbrīnojot un baidoties no Viņa spēka un varenības. Tagad tā vairs nevar būt, krusta pakājē nevar būt kļūdu: Dievs ir atklājies un valda vienīgi ar atbruņojošu mīlestības spēku.

Šodien Dievs turpina piepildīt mūsu prātus un sirdis ar izbrīnu. Lai izbrīns mūs pārņem, kad paceļam skatienu uz krustā sisto Kungu. Lai arī mēs varam sacīt: "Tu patiesi esi Dieva Dēls. Tu esi mans Dievs."

28 marts 2021, 13:23

L’Angelus è una preghiera recitata in ricordo del Mistero perenne dell’Incarnazione tre volte al giorno: alle 6 della mattina, a mezzogiorno e alla sera verso le 18, momento nel quale viene suonata la campana dell’Angelus. Il nome Angelus deriva dal primo versetto della preghiera – Angelus Domini nuntiavit Mariae – che consiste nella lettura breve di tre semplici testi che vertono sull’Incarnazione di Gesù Cristo e la recita di tre Ave Maria. Questa preghiera è recitata dal Papa a Piazza San Pietro a mezzogiorno la domenica e nelle Solennità. Prima della recita dell’Angelus, il Pontefice tiene anche un breve discorso prendendo spunto dalle Letture del giorno. Seguono i saluti ai pellegrini.
Dalla Pasqua fino a Pentecoste, al posto dell’Angelus viene recitato il Regina Coeli, che è una preghiera in ricordo della Risurrezione di Gesù Cristo, al termine della quale viene recitato il Gloria per tre volte.

Pēdējie 'Kunga eņģelis'

Lasīt visu >