Dante – cerības pravietis un žēlsirdības dzejnieks

Pāvests Francisks ceturtdien, 25. martā, publicētajā apustuliskajā vēstulē “Candor lucis aeternae” piemin itāļu dzejnieka Dantes Aligjēri nāves 700. gadadienu, izceļot “Dievišķās komēdijas” nozīmi, mūžīgo aktualitāti un tajā atspoguļoto ticības dziļumu.

Izabella Piro, Jānis Evertovskis – Vatikāns

700 gadus pēc viņa nāves 1321. gadā Ravenā, sāpīgajā izsūtījumā no iemīļotās Florences, Dante joprojām mūs uzrunā. Viņš vēršas pie mums, šodienas cilvēkiem, un prasa, lai mēs ne tikai viņu lasām un studējam, bet arī un jo īpaši klausāmies un sekojam viņam viņa ceļā uz laimi, tas ir, Dieva bezgalīgo un mūžīgo mīlestību. To raksta pāvests Francisks savā apustuliskajā vēstulē Candor lucis aeternae – Mūžīgās gaismas atspulgs, kas tika publicēta 25. martā, Kunga Pasludināšanas svētkos. Šāds datums nav izvēlēts nejauši. Iemiesošanās noslēpums, kura pamatā ir Marijas “Fiat”, ir patiešām visas “Dievišķās komēdijas” iedvesmas avots, centrs un kodols. Šajā Dantes darbā notiek brīnišķīga apmaiņa starp Dievu, kurš, kļūstot Miesa, ienāk mūsu dzīvē, un cilvēci, kas tiek dievišķota, tādējādi Dievā atrodot savu patieso laimi.

Vēstule, kas sastāv no deviņiem paragrāfiem, iesākas ar īsu ieskatu tanī, ko par Danti ir teikuši pāvesti. Pēc tam Francisks aplūko dzejnieka dzīvi, dēvējot to par “cilvēciskā stāvokļa paradigmu” un izceļot viņa darba nozīmi un nemainīgo aktualitāti. Šis darbs ir mūsu kultūras sastāvdaļa – raksta Svētais tēvs. Tas aizved mūs pie Eiropas un Rietumu kristīgajām saknēm, atklāj to ideālu un vērtību mantojumu, ko Baznīca un laicīgā sabiedrība piedāvā arī šodien kā pamatu cilvēku savstarpējai sadzīvošanai un brālībai.

Francisks norāda uz divām “Dievišķās komēdijas” nesošām sijām, un tās ir: cilvēka dvēselē ieliktās ilgas un laime, ko sniedz Mīlestības, kas ir Dievs, skatīšana. Tāpēc Dante ir “cerības pravietis”. Viņš ar savu darbu mudina cilvēci iziet no grēka tumšā meža biezokņa, lai atrastu taisnu ceļu un tādā veidā sasniegtu dzīves pilnību laikā un iemantotu mūžīgo svētlaimi Dievā. Dantes piedāvātais ceļš, kas ir īsts svētceļojums, ir reāls ceļš un to visiem ir iespējams nostaigāt, jo Dievs savā žēlsirdībā vienmēr dāvā iespēju mainīties un atgriezties – norāda pāvests.

Apustuliskajā vēstulē tiek izceltas trīs “Dievišķajā komēdijā” figurējošās sievietes – Dievmāte Marija, kas ir mīlestības atspulgs, Beāte, kura simbolizē cerību, un svētā Lūcija, kura ir ticības attēls. Šīs trīs sievietes, kas atgādina par trīs teologālajiem tikumiem, pavada Danti dažādos viņa ceļa posmos, atklājot, ka mēs nevaram izglābties vieni paši, bet mums ir nepieciešama palīdzība no to puses, kuri spēj mūs atbalstīt un gudri un prātīgi vadīt. Mariju, Beāti un Lūciju vienmēr vada dievišķā mīlestība, kas ir vienīgais pestīšanas, mūsu dzīves atjaunotnes un laimes avots.

Vienu vēstules paragrāfu pāvests veltī svētajam Franciskam, kurš Dantes darbā tiek attēlots “svētīgo mirdzoši baltajā rozē”. Svētais tēvs starp abiem saskata dziļu harmoniju. Abi vēršas pie tautas – Svētais Francisks “dodas cilvēku vidū”, Dante izvēlas lietot nevis latīņu, bet visai tautai saprotamo valodu. Abi ir atvērti Radītā skaistumam, kurā atspoguļojas paša Radītāja skaistums. Pāvests norāda, ka Aligjēri, kura humānisms ir joprojām spēkā un aktuāls, ir “mūsu multimediālās kultūras priekšgājējs”, jo viņa darbā vārdi saplūst ar attēliem, simboli ar skaņām, veidojot vienu veselu vēstījumu.

Vēršoties pie skolotājiem un pasniedzējiem, kuri spēj iedvesmojoši izplatīt Dantes atstāto vēsti un atklāt viņa darbā apslēpto kultūras, reliģisko un morālo bagātību krājumu, Svētais tēvs lūdz, lai šis mantojums nepaliek ieslēgts tikai skolās un universitātēs, bet, pateicoties kristīgo kopienu un kultūras asociāciju pūliņiem, izplatīts tālāk. Francisks aicina arī māksliniekus, ejot skaistuma ceļu, piešķirt Dantes dzejai redzamu veidolu un tādējādi izplatīt miera, brīvības un brālības vēsti. Šis uzdevums ir sevišķi aktuāls šajā vēstures momentā, ko iezīmē neuzticēšanās, degradācija un nedrošība par nākotni – uzsver pāvests. Vēstules noslēgumā viņš raksta, ka Lielais dzejnieks var mums palīdzēt mierīgi un drošsirdīgi veikt savu dzīves un ticības svētceļojumu, kamēr mūsu sirds būs iemantojusi patiesu mieru un patiesu prieku, tas ir, “mīlestību, kas kustina sauli un citus spīdekļus”.

Jāpiebilst, ka slavenais itāļu dzejnieks, rakstnieks un filozofs Dante Aligjēri dzīvoja no 1265. līdz 1321. gadam. Viņš piedzima Florencē, bet nomira Ravennā, kur pavadīja savas dzīves pēdējos gadus un pabeidza savu darbu. Viņš nomira dienā, kad Baznīca svin Svētā Krusta paaugstināšanas svētkus. Tāpēc 1965. gadā, atzīmējot dzejnieka dzimšanas 700. gadadienu, pāvests Pāvils VI uzdāvināja Ravennai zelta krustu, kas kopš tā laika atspīd pār kapu, kurā atdusas Dantes miesas. “Lai šis krusts ir aicinājums uz cerību, uz to cerību, kuras pravietis bija Dante”, sacīja pāvests Francisks, pagājušā gada 10. oktobrī tiekoties ar aptuveni 50 cilvēku lielu delegāciju no Ravennas-Červias arhidiecēzes.

25 marts 2021, 16:12