Publicēts vēstījums Pasaules lūgšanu dienai par aicinājumiem

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Pāvests uztic mūsdienu aicinājumus svētā Jāzepa tēvišķajai gādībai un viņa lēnprātīgajai sirdij. Vēstījumā Pasaules lūgšanu dienai par aicinājumiem, kuru ieviesa Pāvils VI 1964. gadā, Francisks apraksta šī “izcilā svētā” vienkāršo ikdienas dzīvi, caur kuru Dieva skatījumā viņš paveica kaut ko lielu un neparastu.

Kas attiecas uz katra no mums aicinājumu, pirmais atslēgas vārds, ko piedāvā svētais Jāzeps, ir “sapnis”. Jāzeps bija “sapņu vīrs”. Mēs visi sapņojam par sevis īstenošanu. Ja mēs palūgtu cilvēkiem vienā vārdā pateikt, kāds ir viņu dzīves sapnis, tad atbilde skanētu: “mīlestība”. Dzīves jēga pastāv mīlestībā – atgādina pāvests. Mums var piederēt tikai tad, ja dodam. Dzīves jēga pastāv pilnīgā sevis atdevē. Šai ziņā svētajam Jāzepam ir mums daudz kas sakāms, jo caur sapņiem Dievs viņu pamudināja padarīt savu dzīvi par dāvanu.

Evaņģēliji vēsta par četriem Jāzepa sapņiem. Tie tiek saukti par dievišķiem, taču nebija viegli tos pieņemt. Katrs sapnis prasīja lielu upuri. Mēs varētu jautāt, kāpēc Jāzeps tik ļoti uzticējās sapņiem un vadījās pēc tiem bez vilcināšanās. Viņš to darīja tāpēc, ka viņa sirds bija vērsta uz Dievu – skaidro pāvests. Svētais Jāzeps bija pilnībā atvērts Dievam. Viņš bija tik modrs un viņa iekšējā dzirde bija tik jūtīga , ka pietika ar vismazāko mājienu, lai sadzirdētu Dieva balsi. Tas pats attiecas arī uz mūsu aicinājumiem – turpina Francisks. Dievs nemīl spožas izrādes, Viņš mums atklājas bez trokšņa, Viņš neizdara spiedienu uz mūsu brīvību. Viņš vēršas pie mūsu sirds ļoti delikāti, dara mums zināmus savus plānus ar lielu lēnprātību. Tāpat kā Jāzepam, Viņš arī mums piedāvā cēlus un pārsteidzošus ideālus.

Sapņi ieved Jāzepu tādos piedzīvojumos, kādus viņš nekad nebūtu varējis iedomāties. Pirmais sapnis “izsita no sliedēm” viņa saderināšanos, bet padarīja viņu par Mesijas tēvu; otrais lika bēgt uz Ēģipti, bet izglāba dzīvību viņa ģimenei. Pēc trešā, kura laikā viņam tika paziņots par atgriešanos tēvijā, ceturtais lika viņam atkal mainīt plānus un aizveda viņu uz Nācareti. Un tieši tur Jēzus sāka sludināt Dieva valstību. Visos šajos satricinājumos virsroku guva drosme, ar kādu Jāzeps izpildīja Dieva gribu.

Francisks paskaidro, ka tā notiek ar aicinājumu. Dieva aicinājums vienmēr liek iziet, veltīt sevi, sniegties pāri. Nav ticības, ja nav riska. Tikai tas, kurš paļāvīgi uzticas žēlastībai un noliek pie malas savus plānus un savas ērtības, saka Dievam īstu “jā”. Un katrs šāds “jā” nes augļus. Jāzeps pieņem Dieva plānus, bet viņš to dara nevis rezignēti un pasīvi, bet aktīvi iesaistoties to realizēšanā.

Otrais atslēgas vārds, kas iezīmēja svētā Jāzepa ceļu un aicinājumu bija “kalpošana”. Viņš dzīvoja nevis sev, bet citiem. Dieva tauta viņu sauc par “šķīsto līgavaini”, tādējādi atklājot viņa nesavtīgās mīlestības spēju. Viņš neko nepaturēja sev. Viņa sirds bija brīva no jebkādas pieķeršanās. Viņš spēja kalpot un sevi upurēt tikai tādēļ, ka šo kalpošanu un upurus atbalstīja kāda lielāka mīlestība. Šajā sakarā, atsaucoties uz savu apustulisko vēstuli Patris corde, pāvests norāda, ka katra īsta aicinājuma rašanās pamatā ir sevis atdeve, kas ir vienkāršas pašaizliedzības briedums. Tad, kad cilvēks savā aicinājumā – vai tā būtu laulība, celibāts vai jaunavība – nav nobriedis sevi dāvāt, bet ir apstājies tikai pie uzupurēšanās loģikas, tad pastāv risks nevis atklāt mīlestības skaistumu un izplatīt no tās izrietošo prieku, bet staigāt apkārt nelaimīgam, noskumušam un apjukušam.

Kalpošana bija Jāzepa sevis atdeves konkrētā izpausme. Tas nebija ideāls, bet kļuva par ikdienas dzīves normu. Viņš meklēja mājvietu Jēzus piedzimšanai, rūpējās, lai pasargātu Viņu no Hēroda dusmām, ar savu roku darbu uzturēja ģimeni utt. Viņš ir paraugs katram aicinājumam. Un katrs ir aicināts būt par debesu Tēva roku, kas ir izstiepta pretī Viņa dēliem un meitām.

Turpinājumā pāvests norāda, ka Jāzeps – Jēzus un Baznīcas sargs ir arī aicinājumu sargātājs. “Viņš, uzcēlies naktī, paņēma Bērnu un Viņa māti” (Mt 2, 14). Viņš to darīja, nekavējoties. Evaņģēlijs atklāj viņa nesavtīgās rūpes par ģimeni. Viņš nezaudēja laiku, uztraucoties par to, kas negāja labi, bet rūpējās par to, kas viņam bija uzticēts. Šīs mīlošās rūpes un gādība ir izdevušās aicinājuma zīme – uzsver Francisks. Tas ir apliecinājums, ka cilvēks dzīvo Dieva mīlestības vadībā. “Cik skaistu kristīgās dzīves piemēru sniedzam, kad stūrgalvīgi neturamies pie savām ambīcijām un neļaujam sevi ‘paralizēt’ savām nostaļģijām, bet rūpējamies par to, ko Kungs caur Baznīcu mums uztic!” raksta pāvests. Tad Dievs izlej pār mums savu Garu, savu radošumu un dara brīnumus, kā tas notika ar Jāzepu.

Kā trešo atslēgas vārdu, kas iezīmē svētā Jāzepa dzīvi un kristīgo aicinājumu, pāvests min “uzticību”. Runa ir par ikdienas dzīves uzticību. Kā to dzīvināt? – jautā Francisks. Dieva uzticības gaismā. Pirmie vārdi, kurus Jāzeps dzirdēja sapnī, bija aicinājums nebaidīties, jo Dievs ir uzticīgs saviem apsolījumiem. “Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties” (Mt 1, 20).

“Nebīsties – tie ir vārdi, ar kuriem Kungs griežas arī pie tevis, dārgā māsa, un pie tevis, dārgo brāli, kad, neskatoties uz nedrošībām un vilcināšanos, tu jūti, ka ilgas veltīt Viņam savu dzīvi vairs nav atliekamas”, raksta pāvests. “Šos vārdus Viņš tev atkārto tad, kad tu, būdams tur, kur esi – varbūt pārbaudījumu un neizpratnes vidū, cīnies par to, lai ik dienas izpildītu Viņa gribu. Šos vārdus tu atklāj tad, kad, sekojot aicinājumam, atgriezies pie pirmās mīlestības. Šie vārdi kā piedziedājums pavada to, kurš kā svētais Jāzeps ar savu dzīvi, ikdienas uzticībā, saka Dievam ‘jā’.”

Vēstījuma noslēgumā Svētais tēvs piebilst, ka šī uzticība ir prieka noslēpums. Nācaretes mājās valdīja “neviltots prieks”. Runa ir par prieku ikdienas dzīves vienkāršībā, par prieku, ko piedzīvo cilvēks, kurš glabā to, kas ir patiesi svarīgs, proti, uzticību Dievam un tuvākajam.