Svētā Gara loma kristieša dzīvē
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Iesākot vispārējo audienci, Francisks atgādināja, ka Svētais Gars ir kristīgās dzīves pirmā dāvana. Tā nav viena no daudzām dāvanām, bet ir galvenā dāvana. Gars ir Jēzus apsolītā dāvana. Bez Svētā Gara nav attiecību ar Kristu un Tēvu. Gars atver mūsu sirdi Dieva klātbūtnei un iesaista to Dieva mīlestības “virpulī”. Mēs neesam ciemiņi un svētceļnieki tikai šīs zemes virsū, bet arī – Trīsvienības noslēpuma viesi un svētceļnieki. Mēs varam patiesībā piesaukt Dievu, saucot Viņu vārdā “Abba-Tētis”, tāpēc, ka mūsos mājo Svētais Gars. Viņš pārveido mūs pašos dziļumos un ļauj piedzīvot aizkustinošu prieku par to, ka Dievs mūs patiešām mīl kā savus bērnus. Svētais Gars veic mūsos garīgo darbu, palīdzot mums iet uz priekšu savā kristīgajā dzīvē un kopā ar Jēzu tuvoties Tēvam.
Aprakstot Svētā Gara darbību mūsos, pāvests citēja Katoliskās Baznīcas katehismu: “Ikreiz, kad uzsākam lūgt Jēzu, pats Svētais Gars ar savu pretimnākošo žēlastību ved mūs uz lūgšanas ceļa. Ja Viņš mūs māca lūgties, atgādinot mums par Kristu, tad kā gan lai nelūdzam arī Viņu? Tādēļ arī Baznīca ik dienas aicina mūs pazemīgi piesaukt Svēto Garu, it īpaši uzsākot un pabeidzot ikvienu svarīgu darbu” (2670. n.).
Tātad, Svētais Gars mums “atgādina” par Jēzu un stāda Viņu priekšā. Runa nav par pagātnes atmiņām, bet par to, ka, pateicoties Svētajam Garam, mēs sastopam Jēzu šodien, šajā brīdī. Viņš šeit un tagad atklāj mūsu sirdij Jēzu. Mums ir pavērta iespēja satikt Kristu ne tikai kā vēsturisku personību, mums ir iespēja satikt Kristu šajā brīdī, un tas notiek pateicoties Svētajam Garam.
To pieredzēja daudzi lūgšanas cilvēki – vīrieši un sievietes, ko Svētais Gars veidoja pēc Kristus “mēra” žēlsirdībā, kalpošanā, lūgšanā, katehēzē. Šādu cilvēku sastapšana ir žēlastība. Viņos “pulsē citādāka dzīvība”, viņu skatiens sniedzas “pāri” – atzina Francisks, piebilstot, ka tie nav tikai mūki vai eremīti, bet arī vienkārši laji, kuri uztur saikni ar Dievu, kuri dažreiz piedzīvo iekšējas cīņas, kas šķīstī viņu ticību. Šie pazemīgie Kunga liecinieki meklē Viņu Evaņģēlijā, Euharistijā, ko saņem un pielūdz, un grūtībās nonākušajā brālī, un kā uguni sargā Dieva klātbūtni. Turpinājumā pāvests uzsvēra:
Uzrunā Svētais tēvs norādīja uz eļļas lampiņu, kas mūžīgi deg blakus Tabernākulam, kur atrodas Vissvētākais Sakraments. Lampiņa paliek iedegta, tā turpina kvēlot arī tad, ka baznīca paliek tukša, pienāk vakars un tā tiek aizslēgta. To neviens neredz, bet tā turpina kvēlot Kunga priekšā. Svētais Gars ir kā šī lampiņa. Viņš vienmēr ir klātesošs mūsu sirdī.
Turpinājumā Francisks atkal atsaucās uz katehisma mācību: “Svētais Gars, kura svaidījums aptver visu mūsu būtni, ir kristīgās lūgšanas iekšējais Skolotājs. Viņš ir lūgšanas dzīvās tradīcijas veidotājs. Protams, lūgšanas ceļu ir tik, cik lūdzēju, taču Gars, kas darbojas visos un ir kopā ar visiem, ir viens un tas pats. Kristīgā lūgšana ir lūgšana Baznīcā, tāpēc ka tā ir vienotībā ar Svēto Garu” (2672. n.).
“Bieži vien gadās tā, ka mēs nelūdzamies, mums nav vēlēšanās lūgties vai nereti lūdzamies kā papagaiļi – lūdzamies ar muti, bet sirds ir tālu”, atzina pāvests. “Tad tas ir brīdis teikt Garam: «Nāc, nāc Svētais Gars, sasildi manu sirdi. Nāc un māci mani lūgties, māci man raudzīties uz Tēvu, raudzīties uz Dēlu. Rādi man, kāds ir ticības ceļš. Māci mani mīlēt, bet jo īpaši dzīvot ar cerību».” Francisks piebilda, ka mums ir nepārtraukti jāsauc uz Svēto Garu, lai Viņš būtu klātesošs mūsu dzīvē.
Katehēzes noslēgumā pāvests atgādināja, ka Gars raksta Baznīcas un pasaules vēsturi. Mēs esam atvērtās lappuses. Katrā no mums Gars veic oriģinālu darbu, jo neviens kristietis nav cits ar citu identiski vienāds. “Neaizmirsīsim”, viņš piekodināja, “Svētais Gars ir klātesošs. Viņš ir klātesošs mūsos. Klausīsimies Garu, sauksim Garu. Viņš ir dāvana, Dieva dāvana”. Francisks arī atgādināja, ka Svētais Gars ir mūsu spēks, gaisma un lūgšanas skolotājs. “Nāc, Svētais Gars”, tā ir skaista lūgšana.
