Francisks: "Mums ir vajadzīga ticības gaisma"
Jānis Evertovskis – Vatikāns
“Vispirms mums ir jāraugās ar to maigumu”, sacīja pāvests, “ar kādu Dievs, mūsu Tēvs, uzlūko problēmas, kas nospiež pasauli’. Francisks minēja vardarbību, sociālo un ekonomisko nevienlīdzību, polarizāciju, korupciju un cerības trūkumu, kas manāms īpaši jauniešu vidū, un norādīja, ka šajā ziņā mūsu paraugs ir Jaunava Marija. Viņa ar mātes maigumu izstaro Dieva lielo mīlestību. Dievs bez šķirošanas pieņem visus. Aizvien dziļāka līdzināšanās Labajam Ganam izraisa katrā priesterī patiesu līdzjūtību gan pret viņam uzticētajām avīm, gan arī pret tām, kuras ir nomaldījušās. Svētais tēvs atgādināja, ka, lai pastorālā mīlestība kļūtu stiprāka, ir jāļauj Kungam mūs veidot. Tad priesteris nenoslēgsies sevī, bet ies pie cilvēkiem. “Neaizmirsīsim, ka klerikālisms ir perversija”, piebilda Francisks.
Saskaņā ar pāvesta teikto, izlīguma skatiens ir konstruktīvs skatiens. “Sociālās grūtības, ar kādām saskaramies”, viņš turpināja, “milzīgās atšķirības un korupcija prasa, lai mums būtu tāds skatiens, pateicoties kuram mēs spētu savīt kopā dažādus izirušos vai daudzkrāsainajā kultūru apmetnī sagrieztos pavedienus, kas veido tautas sociālo un reliģisko audeklu”. Svētais tēvs atgādināja, ka Baznīcas gani ir aicināti palīdzēt atjaunot cieņas pilnas un konstruktīvas attiecības starp atsevišķiem cilvēkiem un sabiedrības grupām, piedāvājot visiem “ļaut samierināties ar Dievu” (sal. 2 Kor 5, 20) un iesaistīties taisnīguma atjaunošanā.
Visbeidzot Francisks norādīja, ka šajā laikā ir svarīgs arī brālīgs skatiens. Izaicinājumi, ar kādiem saskaramies, ir tik plaši, ka aptver visu sociālo audeklu un sociālo tīklu un komunikācijas līdzekļu savstarpēji savienoto un globalizēto realitāti. Tāpēc ir būtiski, lai mums būtu viengabalains un vienots redzējums, kas mūs mudinātu veidot brālību, kas ļautu izcelt saiknes un mijiedarbības punktus gan kultūru iekšienē, gan Baznīcas kopienās. Mums ir vajadzīgs tāds skatījums, kas atvieglotu brālīgu vienotību un līdzdalību, kas pamudinātu ticīgos cienīt savas kopīgās mājas un kopā ar visiem labas gribas cilvēkiem veidot jaunu pasauli. Un lai spētu šādi skatīties, mums ir vajadzīga ticības gaisma un gudrība – uzsvēra pāvests. Mums jāprot “novilkt sandales”, lai kontemplētu Dieva noslēpumu un saskatītu laika zīmes.
Uzrunas turpinājumā Francisks atgādināja par pastāvīgās formācijas nozīmi un norādīja uz četriem tās pīlāriem – akadēmisko, garīgo, cilvēcisko un pastorālo dimensiju. Priesterim, kurš pabeidz Romā studijas, nepietiek atgriezties savā zemē tikai ar doktorātu. Pāvests piebilda, ka tā būtu tikai laika pazaudēšana. Formācija ietver sevī visas četras minētās dimensijas, kurām jābūt mijiedarbībā. Svētais tēvs aicināja priesterus pazemīgi atzīt arī savus ierobežojumus un nenovērtēt par zemu pasaulīgos kārdinājumus. Pasaulīgums ir durvis uz samaitātību – viņš atgādināja kardināla Anrī de Ļubaka vārdus.
Noslēdzot uzrunu, Francisks audiences dalībniekiem deva dažus garīgus padomus. Viņš aicināja dzīvot ar Kristum, “cietošajam Kalpam”, pievērstu skatienu, ar paļāvību griezties pie Marijas – Gvadalupes Dievmātes, kura ir Amerikas kontinenta aizbildne, un viņas līgavaiņa, svētā Jāzepa, kā arī rūpēties par savām ticības saknēm. “Dzīvojiet kārtīgu un caurspīdīgu dzīvi”, mudināja pāvests, “grēcinieku, kuri spēj laicīgi atkal piecelties, kuri prot lūgt palīdzību, dzīvi, un turpiniet iet [uz priekšu] pat ja esat ratiņkrēslā”.
