Lai redzētu Jēzu, jāraugās uz krustu
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Lielā gavēņa piektajai svētdienai veltītajā Jāņa Evaņģēlija fragmentā lasām kādu epizodi no Jēzus dzīves īsi pirms ciešanām (sal. Jņ 12, 20-33). Kamēr Jēzus atrodas Jeruzalemē, daži grieķi, izbrīnīti par to, ko Viņš darīja, izsaka vēlēšanos Viņu redzēt. “Mēs gribam redzēt Jēzu”, viņi saka apustulim Filipam. Pāvests atzina, ka šajā prasībā varam saklausīt neskaitāmu mūsdienu cilvēku lūgumu, ko tie izsaka Baznīcai un arī katram no mums: “Mēs gribam redzēt Jēzu”.
Filips par šo prasību pastāsta Andrejam, un abi kopā – Jēzum. Kā Jēzus uz to reaģē? Veids, kādā Viņš atbild, liek aizdomāties. Viņš saka šādi: “Ir pienākusi stunda, lai Cilvēka Dēls tiktu pagodināts. Patiesi, patiesi, Es jums saku: ja kviešu grauds, iekritis zemē, nenomirs, tas paliks viens, bet, ja nomirs, tas dos daudz augļu” (12, 23-24).
Lasot šos vārdus, var likties, ka Jēzus neatbild uz grieķu jautājumu. Taču, īstenībā, tie sniedzas daudz tālāk. Jēzus atklāj, ka katram cilvēkam, kurš grib Viņu meklēt, Viņš ir apslēptā sēkla, kas ir gatava nomirt, lai dotu daudz augļu – skaidroja Svētais tēvs. It kā Viņš teiktu: Ja gribat mani iepazīt un izprast, skatieties uz kviešu graudu, kas nomirst zemē, skatieties uz krustu.
Uzrunas turpinājumā pāvests pievērsās krusta zīmei, kura gadsimtu gaitā ir kļuvusi par visizcilāko kristiešu emblēmu. Tas, kurš arī šodien grib “redzēt Jēzu” – varbūt tas, kurš nāk no zemēm un kultūras vidēm, kur kristietība ir maz pazīstama – ko vispirms redz? Kāda ir tā viskopīgākā zīme, ko viņš sastop? Tas ir krucifikss, krusts. Tas atrodams dievnamos, ticīgo mājās, kā arī tiek nests uz pašu miesas. Svarīgi, lai šī zīme saskanētu ar Evaņģēliju – atgādināja Svētais tēvs.
Tālāk Francisks pievērsās kristiešu atbildībai. Daudzi arī šodien, to nemaz nepasakot, gribētu “redzēt Jēzu”, Viņu satikt, iepazīt Viņu. Tāpēc mums ir jābūt lieciniekiem ar savu dzīvi, veltot to kalpošanai, dzīvojot paša Dieva stilā, tas ir, esot tuviem, līdzjūtīgiem un maigiem.
Runa ir par to, lai mēs sētu mīlestības sēklas nevis ar vārdiem, kas aizlido kā pelavas vējā, bet ar konkrētiem, vienkāršiem un drosmīgiem piemēriem – uzsvēra pāvests. Svarīgi, lai mēs nevis tiesātu citus, bet izturētos ar mīlestību. Tad Kungs ar savu žēlastību panāks, ka mēs nesīsim augļus arī tad, kad neizpratnes, grūtību vai vajāšanu dēļ zeme būs sausa. Tieši tad – pārbaudījumos un vientulībā, kamēr sēkla mirst, ir brīdis, kad izdīgst dzīvība, lai, pienākot laikam, nestu nogatavojušos augļus. Francisks piebilda, ka šajā nāves un dzīvības savijumā mēs varam piedzīvot prieku un īstus mīlestības augļus.
Noslēgumā viņš novēlēja, lai Jaunava Marija palīdz mums sekot Jēzum, stingri un priecīgi iet pa kalpošanas ceļu, lai katrā mūsu žestā atspīd Kristus mīlestība un aizvien vairāk tā kļūst par mūsu ikdienas dzīves stilu.
