Pāvests apmeklē Aušvicā izdzīvojušo Edīti Bruku
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Pirmo reizi pēc vairākiem mēnešiem pāvests sestdienas, 20. februāra, pēcpusdienā atstāja Vatikāna teritoriju, lai dotos uz Romas centru un apmeklētu Aušvicā izdzīvojušo Edīti Bruku. Viņa divas trešdaļas no savas dzīves ir pavadījusi Itālijā. Intervijā minētajā laikrakstā, kas tika publicēta 26. janvārī, atzīmējot Holokausta piemiņas dienu, sieviete stāsta par to, ko viņa un viņas ģimene piedzīvoja nacistu vajāšanu laikā. Francisks, iepazinies ar viņas stāstu, lūdza iespēju ar viņu satikties. Viņš vēlreiz atkārtoja vārdus, ko bija teicis pie holokausta memoriāla “Yad Vashem” un citās reizes, satiekot cilvēkus kā šī sieviete: “Cilvēces vārdā, piedod, Kungs”.
Edīte Bruka visu savu dzīvi liecināja par piedzīvoto. To viņai bija palūguši divi svešinieki Bergenas-Belzenas koncentrācijas nometnē: “Stāsti. Viņi tev neticēs, bet ja tu izdzīvosi, stāsti arī mūsu vietā”. Un viņa turēja savu apsolījumu. Lasot interviju, visvairāk aizkustina cerības skatiens, kādu Edītei izdodas atklāt. Arī tad, kad viņa grimst atmiņās par vistumšākajiem brīžiem, par šausmu bezdibeni, kādā viņa, būdama bērns, tika iemesta un pazaudēja lielu daļu savas ģimenes, viņa nekad nepārstāj pievērsties arī kaut kam skaistam un labam, kādai ļoti cilvēcīgai detaļai, kas ļāva viņai turpināt dzīvot un saglabāt cerību.
Tā, aprakstot dzīvi geto pēc tam, kad tika šķirta no savas ģimenes un aizvesta prom no mājām, Edīte stāsta par kādu vīru, ne ebreju, kurš iedeva ratus ar pārtiku, lai palīdzētu vajātajiem. Viņa atceras darbu Dahavas nometnē, kur brīdī, kad bija jārok tranšejas, kāds vācu karavīrs viņai pasvieda savu bļodu, lai to nomazgātu, bet kuras dibenā, - kā viņa stāsta, - “bija man atstājis ievārījumu”.
Atceroties savu darbu oficieru virtuvēs, šī sieviete stāsta par kādu pavāru, kurš viņai pajautāja, kā viņu sauc. Izdzirdējis viņas atbildi, vīrietis drebošā balsī sacīja: “Man ir meitiņa tavā vecumā”. “To pateicis, viņš izvilka no kabatas mazu ķemmi un, uzlūkojis manu galvu ar tik tikko ataugušiem matiem, uzdāvināja to man”, – stāsta Edīte. “Man bija iespaids, ka pēc ilga laika atrodos cilvēka priekšā. Mani aizkustināja šis dzīvības, cerības žests”. Pietiek ar dažiem žestiem, lai glābtu pasauli – tā savu stāstu noslēdz nacistu koncentrācijas nometnē izdzīvojusī Edīte Bruka, kura savās mājās uzņēma Romas bīskapu, pāvestu Francisku.
