Francisks: Dievs neietur "drošības distances"
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Šodienas Evaņģēlijā tiek vēstīts par Jēzus tikšanos ar lepras slimnieku (sal. Mk 1, 40-45). Lepras slimniekus toreiz uzskatīja par nešķīstiem, un viņi tika izslēgti no sabiedrības. Turpretī Jēzus ļauj šim slimajam vīram Viņam tuvoties, ļaujas aizkustinājumam, izstiepj savu roku un pieskaras viņam. Tādā veidā Viņš īsteno Labo vēsti, saskaņā ar kuru Dievs kļuva mums tuvs, ienāca mūsu dzīvē, jūt līdzi ievainotās cilvēces liktenim un atnāk, lai nojauktu visas barjeras, kas aizšķērso attiecības ar Viņu, citiem cilvēkiem un mums pašiem. Francisks piekodināja, lai mēs paturam prātā šos vārdus “tuvība”, “līdzjūtība” un “maigums”, kas atklāj to, kāds ir Dievs. Viņš norādīja, ka Evaņģēlija stāstā varam saskatīt divus “pārkāpumus”: lepras slimnieks tuvojas Jēzum un Jēzus, līdzjūtības pārņemts, pieskaras viņam, lai viņu dziedinātu.
Pirmo pārkāpumu izdara lepras slimnieks, kurš, neskatoties uz likuma nosacījumiem, iziet no izolācijas un dodas pie Jēzus – turpināja Svētais tēvs. Lepras slimība tika uzskatīta par Dieva sodu, bet Jēzū šis slimais var ieraudzīt citādāku Dieva tēlu – nevis Dievu, kurš soda, bet līdzjūtības un mīlestības pilnu Tēvu, kurš atbrīvo no grēka un nekad neizslēdz no savas žēlsirdības. Tādā veidā šis cilvēks var iziet no izolācijas, jo Jēzū sastop Dievu, kurš ir līdzdalīgs viņa ciešanās. Jēzus attieksme viņu pievelk, pamudina iziet no sevis un uzticēt Viņam savu sāpīgo dzīves stāstu.
Šajā kontekstā pāvests pauda atzinību daudziem izciliem priesteriem-biktstēviem, kuri ar lielu maigumu un līdzjūtību izturas pret grēciniekiem – pret cilvēkiem, kuri savu grēku dēļ, jūtas “nekas”, jūtas tā it kā būtu “nogāzti gar zemi”. Šie priesteri viņus pieņem, uzklausa un iedrošina, sakot, ka Dievs ir labs, ka Viņš vienmēr piedod, ka Viņš nekad nepagurst piedot. “Šodien aicinu jūs visus aplaudēt šiem žēlsirdīgajiem biktstēviem”, aicināja Francisks Svētā Pētera laukumā sapulcējušos ticīgos. Jāpiebilst, ka šoreiz atkal viņš vadīja mariānisko lūgšanu “Kunga eņģelis” no Apustuliskās pils loga, un ticīgie uz to varēja pulcēties laukumā.
Otro pārkāpumu izdara Jēzus. Lai gan likums aizliedza pieskarties lepras slimniekiem, Viņš ļaujas aizkustinājumam, izstiepj savu roku un pieskaras viņam, lai viņu dziedinātu. Jēzus neaprobežojas ar vārdiem, bet aizskar viņu. Ar mīlestību pieskarties nozīmē izveidot attiecības, nodibināt vienotību, iesaistīties otra dzīvē un aiziet pat tik tālu, lai dalītos otra sāpēs. Francisks uzsvēra, ka ar šo žestu Jēzus parāda, ka Dievs nav vienaldzīgs, neietur “drošības distanci”, bet, tieši otrādi, līdzjūtīgi mums tuvojas un pieskaras mūsu dzīvei, lai to atkal atjaunotu.
“Brāļi un māsas, arī šodien daudzi mūsu brāļi pasaulē cieš no šīs slimības, Hansena ļaunuma vai citām slimībām un šajā sakarā sabiedrībā valdošajiem aizspriedumiem”, sacīja pāvests. Viņi tiek atstumti un nicināti kā tā sieviete, kura, iegājusi namā, metās pie Jēzus kājām un slacīja tās ar dārgu eļļu (sal. Lk 7, 36). Apkārtējie viņu nicināja, bet Jēzus viņu pieņēma, sakot: “Tavi grēki tev ir piedoti”. Jēzus izturējās ar maigumu. Sabiedrībā valdošo aizspriedumu dēļ cietēji tiek atstumti. Par viņiem saka: “Šis ir nešķīsts, šis ir grēcinieks, tas ir krāpnieks utt.”. “Jā, dažreiz tā ir taisnība”, atzina Svētais tēvs, “bet neizturies ar aizspriedumiem”.
Var gadīties, ka mēs katrs piedzīvojam ievainojumus, neveiksmes, ciešanas, egoismus, kā dēļ noslēdzamies Dieva un citu cilvēku priekšā. Grēka rezultāts ir ieraušanās sevī kauna, pazemojumu dēļ, taču Dievs grib atvērt sirdi. Francisks uzsvēra, ka tanī visā Jēzus mums pasludina, ka Dievs nav kāda abstrakta ideja vai doktrīna, bet tas, kurš “saindējas” ar mūsu ievainoto cilvēci un nebaidās saskarties ar mūsu brūcēm. Svētais tēvs paskaidroja, ka šīs domas autors ir apustulis Pāvils: “Viņu, kas grēku nepazina, viņš mūsu dēļ padarīja par grēku” (sal. 2 Kor 5, 21). Dievs “saindējās”, lai mums pietuvotos, justu līdzi un atklātu savu maigumu.
Lai saglabātu labu reputāciju un turētos pie sabiedrībā pieņemtajiem ieradumiem, bieži vien mēs apklusinām sāpes vai uzvelkam maskas, kas tās apslēpj. Lai līdzsvarotu savus egoistiskos aprēķinus vai savu baiļu iekšējos likumus, mēs pārāk neiesaistāmies citu ciešanās. Pāvests aicināja lūgt no Kunga žēlastību piedzīvot šos divus Evaņģēlijā minētos “pārkāpumus” – lepras slimnieka pārkāpumu, lai mums pietiktu drosmes iziet no savas izolācijas un doties pie Jēzus tādiem, kādi esam, un Jēzus pārkāpumu, lai mēs mīlētu tā kā mīl Viņš, pārvarētu visus aizspriedumus un nebaidītos iesaistīties otra dzīvē.
