Pāvests žurnālistiem: atspoguļot reālo dzīvi un nekopēt informāciju
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Vēstījums tika publicēts žurnālistu aizbildņa, svētā Franciska de Sales liturģiskās piemiņas dienas priekšvakarā. Aicinājums “nākt un redzēt” ir arī “ikvienas autentiskas cilvēciskās komunikācijas metode” – raksta Svētais tēvs. Viņš norāda, ka ir jāatstāj ērto un augstprātīgo “es jau zinu” un jādodas ceļā, jāiet un jāpaskatās, jāpavada laiks ar cilvēkiem, jāuzklausa viņi, jācenšas izprast situāciju, kas vienmēr var sagādāt kādu pārsteigumu. Komunikācijas jomā nekas un nekad nevarēs pilnībā aizstāt personīgo satikšanos. Tādēļ ir svarīgi “iet un redzēt”. Tas attiecas gan uz presi, gan uz saziņu internetā, gan arī uz sludināšanu Baznīcā un sociāli-politisko komunikāciju. “Nāc un redzi” ir kristīgās ticības tālāk nodošanas metode.
Dokumentā ietverts Jāņa evaņģēlijā aprakstītais gadījums ar Filipu, kurš vēršas pie Natanaēla, atklājot tam, ka ir saticis Mesiju. Natanaēls ir skeptisks. Viņš jautā: “Vai tad no Nācaretes var nākt kas labs?” Filips necenšas viņu pārliecināt ar racionāliem argumentiem, bet vienkārši uzaicina nākt un paskatīties. Pāvests skaidro, ka tieši tā sākas kristīgā ticība, tas ir, ar “tiešu iepazīšanos”, ar personīgu pieredzi. Pāvests raksta, ka “Nāc un redzi” ir visvienkāršākais veids, kādā varam uzzināt, kā viss īstenībā ir. Lai uzzinātu, ir jāsatiekas.
Koncentrējoties uz informācijas tēmu, Francisks brīdina, ka pastāv risks laikrakstus pārvērst par “kserokopijām” vai pa televīziju, radio un interneta portālos visu laiku ziņot par vienu un to pašu jeb kopēt informāciju citam no cita. Tādā veidā pētniecisko žurnālistiku aizvieto “fasētā” informācija, kas rodas birojos datora priekšā, nevis tiekoties ar reāliem stāstu varoņiem. Ja mēs izvairāmies no satikšanās, tad kļūstam par vērotājiem no malas, labi nesaskatām patiesību un neredzam neko no cilvēku reālās dzīves.
Pateicoties sociālajiem tīkliem, informācija var izplatīties daudz ātrāk – piemēram, krīzes situācijās var nekavējoties informēt cilvēkus par notiekošo. Tātad, tie ir brīnišķīgi instrumenti – atzīst pāvests, norādot, ka tādā veidā mēs visi varam kļūt par notikumu lieciniekiem, ko citādi tradicionālie mediji palaistu garām, un mēs varam iepazīstināt citus arī ar pozitīviem stāstiem. No otras puses, pastāv risks sociālajos medijos izplatīt nepārbaudītu informāciju.
Runājot par pandēmiju, kas savās skavās ir ierāvusi un tur pasauli jau kopš 2020. gada sākuma, pāvests brīdina, ka arī šeit esam pakļauti sava veida briesmām. Proti, pastāv “dubultās grāmatvedības” risks, tas ir, atspoguļot to kā jebkuru krīzi un pievērst uzmanību tikai bagāto pasaulei. Tādēļ šajā kontekstā Francisks runā arī par vakcīnām un medicīnisko aprūpi, kas trūcīgākajiem nereti var tikt liegts. “Kas mums pastāstīs par to, kā cilvēki gaida izārstēšanu Āzijas, Latīņamerikas un Āfrikas nabadzīgākajos ciematos?” viņš jautā. Šīs briesmas var skart arī tās tautas, kuru zemēs valda labklājība. Šajā laikā arī tur daudzas ģimenes nonāca nabadzībā, taču lielākoties par to neviens nerunā. Vēstījumā Svētais tēvs pateicas tiem žurnālistiem, kuri par to informē un pievērš sabiedrības uzmanību arī aizmirstajiem kariem.
Jebkurā gadījumā komunikācijā nevar izbēgt no personīgas saskarsmes – atgādina pāvests. Dažas lietas varam apgūt, tikai pateicoties pieredzei. Mēs komunicējam ne tikai ar vārdiem, bet arī ar skatienu, balss toni, žestiem. Kristus mācekļi ne tikai klausījās Viņa runas, bet arī lūkojās uz Viņu, kad Viņš runāja, jo taču Viņā Vārds tapa Miesa. Francisks norāda, ka vārds var būt iedarbīgs tikai tad, kad to var “ieraudzīt”, tikai tad, kad tas mūs iesaista dialogā, kad notiek mijiedarbība.
Svētais tēvs arī atgādina par mūsdienās izplatīto skaisto, taču tukšo runāšanu jeb daiļrunību. To redzam politikā, ekonomikā, sabiedriskajā dzīvē. Visi saziņas līdzekļi ir labi – apliecina Svētais tēvs. Un ja izcilais sludinātājs, apustulis Pāvils dzīvotu šodien, viņš droši vien izmantotu gan e-pastu, gan sociālos tīklus. Tomēr viņa laikabiedrus iespaidoja nevis daiļrunība, bet gan viņa ticība, cerība, kā arī saziņa ar viņu. Tādēļ vēstījumā pāvests atgriežas pie kristiešu sniegtās liecības nozīmes. Tie, kuru dzīvi ir izmainījusi satikšanās ar Jēzu, ir brīnišķīgi Evaņģēlija liecinieki. Runa ir par cilvēkiem, kuri atbildēja aicinājumam “Nāc un redzi”.
Pāvests noslēdz savu vēstījumu ar lūgšanu. Viņš lūdzas, lai Kungs māca mūs iet tur, kur neviens negrib iet, veltīt laiku tam, lai censtos izprast, un prast atšķirt maldinošo šķietamību no patiesības.
