Vesperu dievkalpojums Svētā Pētera ārpus mūriem bazilikā 20121. gada 25. janvārī Vesperu dievkalpojums Svētā Pētera ārpus mūriem bazilikā 20121. gada 25. janvārī 

Kristiešu vienotības stūrakmeņi – lūgšana, mīlestība un kalpošana

Svētā Pāvila atgriešanās svētkos, 25. janvārī, noslēdzās 54. Lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību. Šīs dienas pievakarē Svētā Pāvila ārpus mūriem bazilikā kardināls Kurts Kohs vadīja vesperu liturģiju un nolasīja pāvesta Franciska iepriekš sagatavotās homīlijas tekstu.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Vesperu liturģijā piedalījās dažādu reliģiju pārstāvji. To vajadzēja vadīt Svētajam tēvam, taču veselības problēmu dēļ viņš nevarēja to darīt, tādēļ viņu pārstāvēja Pontifikālās Kristiešu vienotības veicināšanas padomes prezidents, kardināls Kurts Kohs, kurš arī nolasīja pāvesta homīliju.

Francisks savā homīlijā pievēršas Jēzus vārdiem no Jāņa evaņģēlija: “Palieciet manā mīlestībā” (15, 9). Viņš skaidro, ka Jēzus saista šo prasību ar līdzību par vīna koku. Īstais vīna koks ir pats Kungs, kurš nepieviļ mūsu gaidas, bet, neskatoties uz mūsu grēkiem un šķelšanos, paliek uzticīgs savai mīlestībai. Mēs, visi Kristum ticīgie, esam šī vīna koka zari. Tas nozīmē, ka mēs varam augt un nest augļus tikai tad, ja paliekam vienoti ar Jēzu. Runājot par šo vienotību, pāvests pievēršas trīs līmeņiem.

Pirmais līmenis ir vairāk iekšējs līmenis, un tā ir palikšana Jēzū. Otrais ir kristiešu vienotības līmenis, bet trešais – visas cilvēces vienotības līmenis.

Palikt Jēzū. No šejienes sākas katra cilvēka ceļš uz vienotību – norāda pāvests, runājot par pirmo līmeni. Šodienas straujajā dzīves ritmā, kad tiekam raustīti uz visām pusēm, ir viegli novirzīties no ceļa. Daudzi jūtas iekšēji sadrumstaloti, nespējīgi atrast stingru pamatu zem kājām, stabilitāti dzīves mainīgajos apstākļos. Jēzus mums atklāj, kāds ir stabilitātes noslēpums. Tā ir palikšana Viņā. Viņš zina, ka bez Viņa mēs neko nespējam darīt. Viņš mums arī parādīja, kā rīkoties, atstājot savu piemēru. Proti, Viņš katru dienu devās uz vientuļām vietām, lai lūgtos. Mums ir vajadzīga lūgšana kā ūdens dzīvošanai – uzsver Francisks. Lūgties, būt ar Jēzu, pielūgt pamatā nozīmē palikt Viņā. Lūgšanā mēs varam uzticēt Kungam visas savas raizes, cerības, priekus un bēdas. Cieši pievērsušies Jēzum lūgšanā, mēs jo īpaši piedzīvojam Viņa mīlestību. Tādā veidā mūsu dzīve atdzīvojas. Tā ir pirmā vienotība, mūsu pašu integritāte, kas ir žēlastības auglis, ko saņemam, paliekot Jēzū.

Kristiešu vienotība – tas ir otrais līmenis. Labais, ko katrs izdara, un ļaunais, ko katrs pastrādā, atstāj iespaidu arī uz citiem. Mēs esam viena un tā paša vīna koka zari. Garīgajā dzīvē ir spēkā tā sauktais “dinamikas likums”: mēs kļūstam citiem tuvāki tādā mērā, kādā paliekam Dievā, un mēs paliekam Dievā tādā mērā, kādā tuvojamies citiem. Tas nozīmē, ka tad, ja lūdzamies garā un patiesībā, mēs nevaram nemīlēt citus. No otras puses – “ja mīlam cits citu, Dievs paliek mūsos” (1 Jņ 4, 12). Lūgšana var nest tikai mīlestību – uzsver pāvests. Mēs nevaram satikt Jēzu, nesatiekoties ar Viņa Miesu, kas sastāv no daudziem locekļiem. Ja mūsu pielūgsme būs patiesa, tad pieaugsim mīlestībā pret tiem, kuri seko Jēzum, neatkarīgi no viņu ticības piederības, jo, pat ja viņi nav “mūsējie”, viņi pieder Jēzum.

Svētais tēvs atzīst, ka mīlēt brāļus nav viegli, jo tūlīt parādās viņu trūkumi un prātā nāk pagātnes ievainojumi. Šeit mums nāk palīgā debesu Tēvs, kurš kopj savu vīna koku. “Viņš nocērt no manis ikkatru zaru, kas nenes augļus, un ikkatru, kas nes augļus, tīra, lai tas vēl vairāk nestu augļus” (Jņ 15, 2). Tēvs cērt un tīra. Kādēļ? Viņš to dara tādēļ, ka, lai mēs varētu mīlēt, mums jāatbrīvojas no visa, kas mūs noved no ceļa, liek koncentrēties uz sevi un liedz nest augļus. Francisks norāda, ka pilnīgai vienotībai traucē aizspriedumi par citiem un pasaulīgās piesaistīšanās, un aicina, lūgt Tēvu, lai Viņš mūs no tā atbrīvo. Tādējādi būdami šķīstīti mīlestībā, mēs pratīsim atvirzīt malā visādus laicīgos un pagātnes šķēršļus, kas joprojām novērš mūsu skatu no Evaņģēlija.

Trešais līmenis – cilvēces vienotība. Šajā kontekstā pāvests pievēršas Svētā Gara darbībai. Vīnogulājā, kas ir Kristus, Gars ir sula, kas aizsniedz visas tā daļas. Tomēr Gars pūš tur, kur grib, un Viņš grib visus atkal apvienot. Viņš mudina mūs mīlēt ne tikai tos, kuri mūs mīl un ir ar mums vienādās domās, bet – visus, kā to mums mācīja Jēzus. Pateicoties Gara darbībai, mēs spējam piedot saviem ienaidniekiem un piedot piedzīvotos pāri darījumus. Viņš mūs mudina būt aktīviem un radošiem mīlestībā. Viņš atgādina, ka mums jākļūst visu tuvākajiem, mums jākļūst par ievainotās, nabadzīgās un cietošās cilvēces Labajiem samariešiem. Francisks atgādina, ka Evaņģēlijs nes augļus, pateicoties tīrai un nesavtīgai mīlestībai.

Pāvests novēl, lai Svētais Gars mums rāda, ko nozīmē būt konkrētiem mīlestībā pret visiem brāļiem un māsām. Mēs visi veidojam vienu cilvēci, ko Kristus nedalāmi apvienoja sevī, sakot, ka vienmēr Viņu atradīsim nabagos un trūkumcietējos (sal. Mt 25, 31-45). Kopīgi viņiem kalpojot, mēs no jauna atklāsim, ka visi esam brāļi, un padziļināsim savu savstarpējo vienotību – norāda Francisks. Lai Svētais Gars, kurš atjauno zemes vaigu, pamudina mūs rūpēties arī par savām kopējām mājām, pieņemt drosmīgus lēmumus un visiem sajusties debesu Tēva bērniem, brāļiem un māsām savā starpā un vienas cilvēku saimes brāļiem un māsām. Svētais tēvs novēl, lai Vissvētākā Trīsvienība, kas ir mīlestības komūnija, palīdz mums kļūt vienotākiem.

25 janvāris 2021, 18:50