Pāvests sūta cerības vēstuli Libānas tautai
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Francisks vēršas pie visiem Libānas iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu etniskās un reliģiskās piederības un atzīst, ka viņam sāp, redzot visas tās ciešanas un mokas, kas apslāpē šīs tautas uzņēmību un dinamisma garu. Viņam sāp, redzot, kā izplēn visas kvēlākās cerības uz mierīgu sadzīvi un cerības turpināt būt par brīvības vēsti pasaulei.
Šis gads Libānas tautai bija pārbaudījumu pilns gads. Papildus institucionālajām un ekonomiskajām grūtībām, pievienojās vēl divi destabilizācijas faktori: koronavīrusa pandēmija un 4. augustā Beirūtā notikusī eksplozija, kuras rezultātā vairāk nekā 200 cilvēki gāja bojā, 6500 tika ievainoti un tika nopostīta liela galvaspilsētas daļa. Daudzi iedzīvotāji joprojām gan materiāli, gan arī psiholoģiski izjūt šīs katastrofas sekas.
Vēstulē lasām, ka Svētais tēvs ļoti dziļi jūt līdzi libāniešu tautai un sevišķi domā par daudziem jauniešiem, kuriem trūkst cerības labākai nākotnei. Pāvests atzīmē, ka Svētajos Rakstos bieži tiek pieminēts Libānas ciedrs, kas ir stipruma, taisnības, skaistuma, labklājības un auglības simbols. Šodien Emanuels, kas ir “Dievs ar mums”, iet kopā ar mums. Francisks mudina libāniešus ticēt Viņa klātbūtnei un uzticībai un no jauna atklāt savu identitāti un savas saknes. Viņš novēl, lai tie kā ciedra koks smeltu no savām saknēm dzīvinošo solidaritātes sulu, būtu noturīgi pārbaudījumu vētrās un izplatītu pasaulē savstarpējās cieņas un līdzās pastāvēšanas prasmes labo smaržu.
Pāvests vēršas ar uzstājīgu aicinājumu pie politiķiem un reliģiskajiem vadītājiem, mudinot tos rūpēties par sabiedrības interesēm. “Jūsu laiks nepieder jums”, viņš raksta, “jūs nestrādājat sev, bet valsts un tautas, kuru pārstāvat, labā”. Francisks mudina arī starptautisko kopienu palīdzēt Libānai izbēgt no reģionālajiem konfliktiem un saspīlējuma, iziet no krīzes un atkal nostāties uz kājām.
Visbeidzot Svētais tēvs novēl visiem libāniešiem pacelt nakts tumsā savu skatienu un sekot Betlēmes zvaigznei. Viņš vēl, lai šī zvaigzne kalpo viņiem kā ceļvedis un iedrošinājums pieņemt Dieva loģiku, lai tādējādi nenomaldītos no ceļa un nepazaudētu cerību.
