Vatican News
Vecgada vesperu liturģiju pāvesta vietā vada kardināls Džovanni Battista Re Vecgada vesperu liturģiju pāvesta vietā vada kardināls Džovanni Battista Re 

Te Deum: pandēmija izraisīja mūsos līdzjūtību un lielāku tuvākmīlestību

Šī gada pēdējās dienas vakarā, 31. decembrī, Svētā Pētera bazilikā notika vesperu dievkalpojums un tā dalībnieki dziedāja pateicības himnu “Te Deum”. Kā lai mēs pateicamies par šo tik smago gadu, ko iezīmēja pandēmija? Tas varētu likties nedabiski un samāksloti. Tomēr tam ir kāds iemesls. Kāds? Atbildi uz šo jautājumu atrodam pāvesta sagatavotajā homīlijā.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Kā jau ziņots, veselības problēmu dēļ Francisks nevadīja šī vakara vesperu liturģiju. To darīja Kardinālu kolēģijas dekāns, kardināls Džovanni Battista Re, kurš nolasīja Svētā tēva iepriekš sagatavoto uzrunu. Visi klātesošie ieturēja distanci un lietoja sejas maskas. Dalībnieku vidū bija arī Romas mērs Virdžīnija Radži.

Šim vesperu dievkalpojumam vienmēr piemīt divi aspekti – teikts pāvesta homīlijā. Ar šo liturģiju sākas Marijas – Dieva Mātes svētki, un vienlaikus, dziedot pateicības himnu, mēs noslēdzam veco gadu. Rīt pievērsīsimies pirmajam aspektam, bet šovakar – pateicībai par aizritējušo gadu.

Pāvests atzīst, ka pateikties šāda gada nogalē varētu likties nedabiski un samāksloti. Pietiek padomāt par ģimenēm, kuras pandēmijas dēļ pazaudēja savus dārgos tuviniekus, vai par tiem, kuri saslima, cieta no vientulības, pazaudēja darbu.

Dažreiz cilvēki jautā, kāda jēga ir šai traģēdijai. Nesteigsimies atbildēt uz šo jautājumu – norāda pāvests. Dievs atbild uz mūsu nemierpilnajiem jautājumiem, ejot iemiesošanās ceļu. Francisks uzsver, ka Dievs, kurš sava lielā plāna dēļ gribētu upurēt cilvēkus, noteikti nav tas Dievs, kuru mums atklāja Jēzus Kristus. Dievs ir tēvs, “mūžīgais Tēvs”, un ja Viņa Dēls kļuva cilvēks, tad tas notika tāpēc, ka Tēva sirds ir bez gala līdzjūtīga sirds. Dievs ir gans, un kurš tad gans ļautu zaudēt kaut vienu savu avi, domājot, ka viņam taču vēl paliek daudzas citas? Nē, šāda ciniska un nežēlīga Dieva nav. Dievs, kuru mēs slavējam, nav tāds.

Tad, kad labais samarietis atrada ceļmalā guļošu ievainoto, viņš nesāka tam skaidrot notikušā nozīmi, varbūt lai pārliecinātu, ka galu galā tas ir viņa labā. Samarietis, līdzjūtības pārņemts, noliecās pār svešinieku, izturoties pret viņu kā brāli, un aprūpēja viņu, darot visu, kas bija viņa spēkos (sal. Lk 10, 25-37).

Varbūt šeit varam atrast “jēgu” šai pandēmijas traģēdijai un citām likstām, kas skar cilvēci – turpina pāvests. Runa ir par līdzjūtības izraisīšanu mūsos un pamudināšanu uz tuvības, rūpju pilniem un solidaritātes žestiem.

Un tas ir tas, kas šo mēnešu laikā notika un notiek Romā; un īpaši šovakar, kad pateicamies Dievam par visu to labo, kas notika mūsu pilsētā karantīnas laikā un, vispār, pandēmijas laikā, kas, diemžēl, vēl nav beigusies. Daudzi cilvēki bez lieka trokšņa darīja visu iespējamo, lai atvieglotu pārbaudījumu smagumu. Viņi ar saviem tuvākmīlestības dzīvinātiem ikdienas pūliņiem īstenoja Te Deum himnas vārdus: “Dievs, mēs Tevi slavējam; Kungs, mēs teicam Tavu spēku”. Jo slavēšana, kas Dievam visvairāk labpatīk, ir brālīgā mīlestība.

Homīlijā pāvests piemin veselības aprūpes darbiniekus – ārstus, medmāsas, medbrāļus, brīvprātīgos, kuri atrodas pirmajās rindās, un apliecina, ka viņi vienmēr ir ietverti lūgšanās un ir pelnījuši mūsu atzinību. To pašu var teikt par daudziem priesteriem un reliģisko ordeņu locekļiem. Francisks šovakar pateicas arī visiem tiem, kuri ik dienas cenšas pēc iespējas labāk gādāt par savu ģimeni un kalpo kopējam labumam. “Īpaši mēs domājam par skolu direktoriem un skolotājiem”, turpina Svētais tēvs, “kuri pilda būtisku lomu sabiedrības dzīvē un kuriem jātiek galā ar ļoti sarežģītu situāciju.” Francisks pateicas arī visām valdībām, kas nedomā par savām vai partijas interesēm, bet strādā, lai visiem būtu labi.

Noslēgumā pāvests atgādina, ka tas viss nevar notikt bez žēlastības, bez Dieva žēlsirdības. Mēs – kā zinām to no pieredzes – grūtību brīžos cenšamies aizstāvēt sevi, savus tuviniekus un savas intereses. Un tas ir dabiski. Kā tad tas ir iespējams, ka daudzi cilvēki, nesaņemot nekādu atlīdzību, atrod spēku, lai rūpētos par citiem? Kas viņiem liek atteikties no kāda labuma sev, no savām ērtībām un veltīt savu laiku, savus labumus, lai dāvātu tos citiem? Pat ja, galu galā, viņi paši par to nedomā, viņus uz to pamudina Dievs ar savu spēku. Dievs ir stiprāks par mūsu egoismiem – uzsver Francisks. Mēs Viņam pateicamies tādēļ, ka ticam un zinām, ka viss labais, kas diendienā piepildās uz zemes, nāk no Viņa. Un raugoties nākotnē, kas mūs sagaida, mēs atkal sirsnīgi lūdzam: “Lai Tava žēlsirdība ir vienmēr ar mums, uz tevi mēs cerējām”.

31 decembris 2020, 18:27