Pāvests pasludina "Svētā Jāzepa gadu"

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Mīlošais, maigais, paklausīgais un viesmīlīgais tēvs – tā pāvests apraksta Jēzus audžutēvu, vienlaikus norādot uz viņa radošo drosmi, darba čaklumu un atrašanos ēnā. Pāvests Pijs IX ar 1870. gada 8. decembrī parakstīto dekrētu Quemadmodum Deus pasludināja svēto Jāzepu par universālās Baznīcas aizbildni. Atzīmējot šo gadadienu, pāvests Francisks pasludināja “Svētā Jāzepa gadu”.

Apustuliskās vēstules fonā figurē Covid-19 pandēmija. Pāvests norāda, ka tā ļāva mums novērtēt vienkāršo cilvēku nozīmi – to, kuri, atrodoties tālu no uzmanības centra, katru dienu izdzīvo ar pacietību, iedveš cerību un sēj līdzatbildību. Tieši kā svētais Jāzeps, vīrs, kurš paliek neievērots, diskrētās klātbūtnes vīrs. Tomēr viņa loma pestīšanas vēsturē ir tik nozīmīga, ka neviens cits nevar viņam līdzināties.

Svētā Jāzepa tēvišķība konkrētā veidā izpaudās tanī, ka viņš mīlestībā veltīja savu dzīvi kalpošanai Mesijam. Tieši tādēļ ticīgā tauta viņu vienmēr ir ļoti mīlējusi – raksta Francisks. Caur viņu Jēzus piedzīvoja Dieva maigumu, un pateicoties tam mēs varam pieņemt savu vājumu. Patiešām, Dievs mūs netiesā, bet pieņem, skauj, atbalsta mūs un mums piedod. Jāzeps ir arī tēvs, kas paklausa Dievam. Viņš ar savu “fiat” izglābj Mariju un Jēzu un māca savam Dēlam izpildīt Tēva gribu, tādējādi līdzdarbojoties lielajā Pestīšanas noslēpumā.

Vienlaikus Jāzeps ir tēvs, kurš pieņem. Viņš pieņem Mariju bez nosacījumiem. Pāvests uzsver, ka šis žests ir ļoti nozīmīgs šodien šajā pasaulē, kurā pret sievieti tiek vērsta psiholoģiskā, verbālā un fiziskā vardarbība. Marijas Līgavainis ir arī tāds, kurš, paļāvībā uz Kungu, pieņem savā dzīvē arī tādus notikumus, kurus neizprot. Viņš tos pieņem drosmīgi ar to spēku, kura avots ir Svētais Gars. Dievs caur svēto Jāzepu mums atkārto: “Nebīstieties!”, jo ticība piešķir nozīmi katram notikumam, vai tas būtu bēdīgs vai priecīgs. Pieņemšanas prasme, kādu redzam svētā Jāzepa dzīvē, ir aicinājums arī mums pieņemt citus tādus, kādi tie ir, bez atstumšanas, īpašu uzmanību izrādot vājākajiem – norāda pāvests.

Bez tam “Patris corde” izceļ svētā Jāzepa radošo drosmi. Katru problēmu viņš prata pārvērst par izdevību, vienmēr izvirzot priekšplānā uzticēšanos Providencei. Viņš savas Ģimenes konkrētās problēmas risina tieši tāpat kā tās risina citas ģimenes pasaulē, īpaši migrantu ģimenes. Būdams par Jēzus un Marijas sargu, Jāzeps nevar nebūt par Baznīcas sargu – uzsver Francisks. Viņš rūpējas par Kristus Miesu. Katrs trūkumcietējs ir “Bērns”, ko Jāzeps sargā, un no viņa mēs varam mācīties mīlēt Baznīcu un nabagus.

Marijas Līgavainis bija vienkāršs, godīgs strādnieks, kurš veica savu galdnieka darbu. Viņš mums atklāj darba vērtību un cieņu. Mēs ar prieku varam ēst maizi, kas ir mūsu roku darba auglis. Vēstulē pāvests Francisks lielu uzmanību pievērš darbam, atgādinot, ka darbs ir kļuvis par neatliekamu sociālu jautājumu. Svētais tēvs aicina visu sabiedrību izprast darba nozīmi, apzināties tā lielo nepieciešamību un novērtēt tā vērtību. Ar darbu ir cieši saistīta cilvēka cieņa. Strādājot, mēs piedalāmies pestīšanas darbā. Darbs – tā ir sevis un savas ģimenes piepildīšanas iespēja. Covid-19 pandēmijas dēļ pieaug bezdarbs. Pāvests mudina darīt visu iespējamo, lai neviens jaunietis, neviens cilvēks, neviena ģimene nebūtu bez darba.

Par tēviem nepiedzimst, par tādiem kļūst – atgādina Francisks. Tēva uzdevums – rūpēties par bērniem. Tomēr daudziem mūsdienu bērniem nav tēva, kurš tos ievadītu dzīvē un iemācītu tiem izdarīt brīvas un atbildīgas izvēles. Jāzeps tiek saukts par “visšķīsto”. Viņš prata mīlēt apbrīnojami brīvi. Viņš neizvirzīja centrā sevi, bet ierādīja savā dzīvē centrālo vietu Jēzum un Marijai. Viņa laime pastāvēja sevis atdevē. Viņš nekad neļāvās apjukumam, bet paļāvās. Viņš klusēja, nekad nežēlojās. Viņš ir izcils paraugs mūsdienu pasaulei.

Apustuliskā vēstule “Patris corde” noslēdzas ar lūgšanu uz svēto Jāzepu un piezīmi par kādu pāvesta Franciska ieradumu. Svētas tēvs jau vairāk nekā 40 gadus katru dienu skaita kādu Marijas Līgavainim veltītu lūgšanu. Viņš paskaidro, ka šīs lūgšanas vārdos tiek izteikta godbijība un paļāvība uz svēto Jāzepu un reizē – zināms izaicinājums, tāpēc ka tā noslēdzas ar vārdiem: “Lai neteiktu, ka es būtu tevi piesaucis veltīgi, parādi, ka tava labestība ir tikpat liela kā tava vara”.

Apustulisko vēstuli pavada arī Apustuliskā Penitenciārija izdots dekrēts, kurā tiek paziņots, ka pāvests pasludina “Svētā Jāzepa gadu” un piešķir speciālas atlaidas.