Mūsdienu pasaulei ir vajadzīga svētība
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Iesākot katehēzi, Francisks atzina, ka Radīšanas stāstos Dievs nemitīgi svētī dzīvību. Viņš svētī dzīvniekus, vīrieti un sievieti, un visbeidzot – sabatu jeb atpūtas dienu, kas ir radīšanas piepildījums. Bībeles pirmajās lappusēs visu laiku sastopamies ar svētību. Dievs svētī un arī cilvēki svētī, un drīz vien viņi atklāj, ka svētībai piemīt īpašs spēks. Svētība pavada saņēmēju visas dzīves garumā un, pateicoties tai, cilvēka sirds atveras un viņš ļauj Dievam sevi izmainīt.
Visu, ko Dievs radīja, atzina par labu esam, taču cilvēku Viņš atzina kā “ļoti labu”. Drīz vien šis skaistums, ko Dievs ielika savās radībās, tika grēka aizēnots. Cilvēks sāka izplatīt pasaulē ļaunumu un nāvi. Tomēr nekas nespēja un nekad nespēs izdzēst šo Dieva iespiesto pirmatnējo labestības zīmogu. Dievs nekļūdījās ar to, ka radīja, pat ne ar to, ka radīja cilvēku. Pasaules cerība pilnībā pastāv Dieva svētībā – uzsvēra pāvests. Dievs aizvien turpina vēlēt mums labu, Viņš grib, lai mums ir labi, un Viņš ir pirmais, kurš turpina cerēt uz mūsu labumu.
Turpinājumā Francisks norādīja, ka Dieva lielā svētība ir Jēzus Kristus. Dieva Dēls ir liela dāvana, svētība visai cilvēcei. Viņš mūs visus izglāba. Viņš ir mūžīgais Vārds, ar kādu Tēvs mūs svētīja vēl tad, kad bijām grēcinieki (sal. Rom 5, 8). Viņš ir Vārds, kas tapa miesa un mūsu dēļ tika upurēts pie krusta.
Svētais Pāvils ar aizkustinājumu pasludina Dieva mīlestības plānu, sakot: “Augsti slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas mūs svētījis visās garīgajās svētībās, kas mums Kristū ir debesīs! Viņš arī izredzēja mūs Kristū pirms pasaules radīšanas, lai mēs būtu svēti un viņa priekšā nevainojami mīlestībā. Pēc savas gribas labprātības viņš jau iepriekš lēmis mūs pieņemt par saviem dēliem caur Jēzu Kristu par slavu savas godības pilnai žēlastībai, ar ko viņš apžēlojies par mums savā mīļotajā Dēlā” (Ef 1, 3-6).
Pāvests paskaidroja, ka nav tāda grēka, kas varētu pilnīgi izdzēst Kristus attēlu, kas ir katrā no mums. Neviens grēks nevar izdzēst attēlu, ko Dievs mums ir devis – Kristus attēlu. Grēks var to aptraipīt, bet nevar atņemt Dieva žēlsirdībai. Grēcinieks var ilgi dzīvot savos maldos, bet Dievs ir pacietīgs līdz pēdējam, cerot, ka beigu beigās šī sirds atvērsies un izmainīsies. Dievs ir kā labs tēvs un kā laba māte, kuri nekad nepārstāj mīlēt savu dēlu, lai cik viņš arī kļūdītos.
Spēcīgs piedzīvojums ir šo Bībeles tekstu lasīšana cietumā vai labošanas iestādē, kur šie cilvēki var sajust, ka, neskatoties uz smagajām kļūdām, viņi aizvien ir svētīti, ka debesu Tēvs joprojām vēl viņiem labu un cer, ka viņu sirdis beidzot atvērsies labajam. Pat ja viņu vistuvākie radinieki viņus atstāj, domājot, ka viņi ir nelabojami, tomēr Dievam viņi vienmēr ir bērni. Dažreiz var redzēt, ka notiek brīnumi – ka cilvēki atdzimst, jo Dieva žēlastība izmaina dzīvi. Dievs mūs pieņem tādus, kādi mēs esam, bet Viņš nekad mūs nepamet tādus, kādi esam – atzina Svētais tēvs. Pietiek padomāt, piemēram, par to, ko Jēzus izdarīja ar Zaheju (sal. Lk 19, 1-10).
Dievam, kurš svētī, arī mēs atbildam, svētījot – sacīja pāvests. Runa ir par slavēšanu, pielūgsmi un pateicības lūgšanu. Noslēgumā Francisks citēja Katoliskās Baznīcas katehismu, kurā lasām: “Svētīšanas lūgšana ir cilvēka atbilde uz Dieva dāvanām: tā kā Dievs svētī, tad cilvēka sirds, uz to atbildot, var svētīt Viņu, kurš ir jebkuras svētības Avots” (2626. n.). Lūgšana ir prieks un atzinība – piebilda pāvests. Lai sāktu mūs mīlēt, Dievs negaidīja mūsu atgriešanos, bet Viņš pirmais mūs mīlēja jau tad, kad bijām vēl grēkā.
Mēs varam svētīt ne tikai šo Dievu, kurš mūs svētī, bet mums ir jāsvēta viss Viņā, visi ļaudis. Mums ir jāsvēta Dievs un jāsvēta brāļi, mums ir jāsvēta pasaule. Tajā meklējama kristīgās lēnprātības sakne. Tā ir spēja justies svētītiem un spēja svētīt.
Tēvs mūs mīl. Un mēs varam ar prieku svētīt Viņu un Viņam pateikties, kā arī mācīties no Viņa nelādēt, bet svētīt. Beigās Svētais tēvs adresēja pāris vārdus cilvēkiem, kuri ir raduši lādēt – tiem, kuriem uz mēles un sirdī vienmēr ir kāds slikts vārds. Pāvests aicināja katru no mums padomāt, vai gadījumā arī man nav šis ieradums lādēt. Un viņš mudināja lūgt Kungu, lai Viņš palīdz atbrīvoties no šī ieraduma un iemantot svētītu sirdi. No svētītas sirds nevar iziet nekāds lāsts. “Lai Kungs mūs māca nekad nenolādēt, bet svētīt”, novēlēja Francisks.
