Pāvesta katehēze par aizlūguma nozīmi

Trešdienas, 16. decembra, katehēzes mācībā pāvests pievērsās aizlūguma nozīmei. Lūgties nenozīmē bēgt no realitātes – viņš norādīja. Cilvēka, kurš lūdzas, sirds ir plaši atvērta savu tuvāko vajadzībām.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Tas, kurš lūdzas, nekad negriež muguru pasaulei – sacīja Francisks. Ja mēs savā lūgšanā neietveram cilvēces priekus un bēdas, cerības un nemieru, tad šādai lūgšanai ir tikai “dekoratīva” nozīme. Tā ir virspusēja attieksme. Mēs spēlējam teātri. Svētais tēvs atgādināja, ka mums visiem ir vajadzīga iekšējā dzīve, tas ir, mums jāatrod kāda vieta un laiks, lai pabūtu kopā ar Dievu. Taču tā nav bēgšana no realitātes – viņš uzsvēra. Kristietis Dieva rokās kļūst par maizi, kas tiek lauzta un kurā dalās. Runa ir par konkrētu lūgšanu, kas nav bēgšana.

Pāvests skaidroja, ka lūgšanas cilvēki meklē vientulību un klusumu nevis tādēļ, lai netiktu traucēti, bet lai labāk ieklausītos Dieva balsī. Dažreiz tie aiziet no pasaules, ieslēdzas savā istabā, kā to iesaka pats Jēzus (sal. Mt 6, 6). Taču lai kur viņi būtu, viņu sirds durvis vienmēr ir plaši atvērtas. Tās ir atvērtas tiem, kuri lūdzas, to neapzinoties; tiem, kuri pavisam nelūdzas, bet no kuru iekšienes laužas apslāpēts sauciens; tiem, kuri ir kļūdījušies un nomaldījušies… Katrs var pieklauvēt pie lūdzēja sirds durvīm un sastapt līdzjūtīgu sirdi. Kad lūdzamies, mēs kļūstam par to cilvēku sirdi un balsi, kuri neprot, negrib vai nevar lūgties. Mūsu lūgšana paceļas pie Jēzus, pie Tēva. Mēs aizlūdzam par citiem.

Francisks norādīja, ka mēs vienatnē nošķiramies no visa un visiem, lai visu un visus atrastu Dievā. Mēs nošķiramies varbūt uz pusstundu vai uz ilgāku laiku. Tādējādi lūdzējs lūdzas par visu pasauli, nesot uz saviem pleciem ļaužu ciešanas un grēkus. Viņš lūdzas par visiem un katru cilvēku. Lūgšanas cilvēks ir kā Dieva antena šajā pasaulē. Viņš saskata katrā nabagā, kas klauvē pie durvīm, un katrā, kurš pazaudējis dzīves jēgu, paša Kristus attēlu.

Skaidrojot, ko nozīmē aizlūgt, Svētais tēvs citēja fragmentu no Katoliskās Baznīcas katehisma: “Aizlūgt, lūgties kāda cita labā (…) ir raksturīgi tādai sirdij, kas ir saskaņota ar Dieva žēlsirdību. Baznīcas laikmetā kristīgais aizlūgums ir iesaistīts Kristus aizlūgumā: tā ir svēto sadraudzības izpausme” (2635. n.). Tas ir ļoti skaisti – piebilda pāvests. Kad lūdzamies, mēs esam saskaņoti ar Dieva žēlsirdību. Dievs ir žēlsirdīgs pret mums. Runa ir par žēlsirdību pret mūsu grēkiem, kā arī par žēlsirdību pret visiem tiem, kuri lūdz, lai mēs par viņiem lūgtos. Patiesi lūgties nozīmē būt saskaņotiem ar Dieva žēlsirdību, ar Viņa žēlsirdīgo sirdi.

Turpinājumā Francisks atzina, ka tas, kurš nemīl brāli, nopietni nelūdzas. Tas, kurš nemīl, tikai izliekas, ka lūdzas, vai arī domā, ka lūdzas, bet īstenībā viņš nelūdzas, tāpēc ka trūkst mīlestības gara. Lūdzējam ir svarīgs katrs cilvēks. Lūdzējam nav svešas otra bēdas un prieki. Šajā sakarā pāvests uzsvēra, ka, lai cik cilvēki kļūdītos, viņus nedrīkst atgrūst vai atmest.

Kad ticīgais, Svētā Gara pamudināts, lūdzas par grēciniekiem, viņš nešķiro un netiesā – viņš lūdzas par visiem. Viņš lūdzas arī par sevi. Tai brīdī viņš apzinās, ka pārāk neatšķiras no tiem, par kuriem lūdzas. Pāvests atgādināja, ka līdzības par farizeju un muitnieku mācība ir aizvien aktuāla (sal. Lk 18, 9-14). Mēs neesam labāki par citiem – viņš uzsvēra. Mēs visi esam brāļi un mums visiem ir vājības, visi ciešam un visi grēkojam. Šajā sakarā Francisks ieteica, ka mēs varētu lūgties šādi: “Kungs, neviens no dzīvajiem nav taisns Tavā priekšā (sal. Ps 143, 2), mēs visi esam parādnieki (…); neviens nav nevainojams Tavās acīs. Kungs, apžēlojies par mums!”.

Tie, kuri lūdzas, uztur pasauli. Lielāka daļa no viņiem ir nezināmi, taču… ne Dievam! Daudzi kristieši vajāšanu laikā spēja atkārtot paša Kunga vārdus: “Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina, ko dara” (Lk 23, 34).

Pāvests atgādināja, ka labais gans paliek uzticīgs arī tad, kad redz savu ļaužu grēku. Viņš turpina būt tēvs arī tad, kad bērni no viņa attālinās un viņu atstāj. Viņš neatlaidīgi turpina kalpot un neaizslēdz savu sirdi arī tiem, kuri varbūt sagādāja viņam ciešanas.

Aizlūgt ir visu Baznīcas locekļu uzdevums. Pāvests uzsvēra, ka šī misija īpaši attiecas visiem tiem, uz kuru pleciem gulstas kāda atbildība, tas ir, vecākiem, skolotājiem, ordinētajiem kalpotājiem, kopienu vadītājiem… Viņiem, tāpat kā Ābrahamam un Mozum, dažreiz nākas Dieva priekšā “aizstāvēt” viņiem uzticētos cilvēkus. Īstenībā, runa ir par to, lai skatītos uz šiem cilvēkiem ar Dieva acīm un sirdi, ar Viņa bezgala lielo līdzjūtību un maigumu – paskaidroja Francisks, piebilstot, ka mēs visi esam viena koka lapas. Katra atraušanās prasa lielu žēlsirdību, ko mums ir lūgšanā jādzīvina sevī vienam pret otru. Viņš mudināja lūgties vienam par otru. Tas nāks par labu gan mums pašiem, gan visiem citiem.

16 decembris 2020, 10:41