Pāvests aicina jaunos kardinālus vienmēr staigāt Kunga ceļus

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Komentējot Marka evaņģēlija fragmentu, kurā Jēzus, esot ar saviem apustuļiem ceļā uz Jeruzalemi, trešo reizi runā par savu nāvi un augšāmcelšanos (sal. Mk 10, 32-45), pāvests pievērsās atslēgas vārdam “ceļš”.

Marka evaņģēlijā aprakstītā scēna risinās ceļā – sacīja Svētais tēvs. Ceļš ir tā “vide”, kur norisinās arī Baznīcas gājums. Dzīves ceļš, vēstures ceļš ir pestīšanas ceļš tādā mērā, kādā tas tiek veikt kopā ar Kristu un ir orientēts uz Lieldienu noslēpumu. Mūsu priekšā vienmēr ir Jeruzaleme. Krusts un Augšāmcelšanās ir mūsu dzīves sastāvdaļa. Tā ir mūsu šodiena un reizē vienmēr arī mūsu ceļa galamērķis – atzina pāvests.

Francisks atgādināja, ka minētais Evaņģēlija fragments bieži tiek izmantots Kardinālu konsistoriju laikā, lai tādējādi rādītu virzienu. Mēs šodien ejam kopā ar Jēzu, kurš iet mums pa priekšu – sacīja pāvests, uzsverot, ka Jēzus ir mūsu dzīves un kalpojuma spēks un jēga.

Marks raksta, ka mācekļi bija apjukuši un baiļodamies sekoja Jēzum. Kāpēc? – jautāja Svētais tēvs. Tāpēc, ka viņi zināja, kas viņus sagaida Jeruzalemē. Jēzus jau iepriekš bija par to atklāti runājis. Francisks uzsvēra, ka Kungs zina, kāds ir Viņa sekotāju noskaņojums, un Viņš nav par to vienaldzīgs. Jēzus nekad nepamet savus draugus. Viņš nekad neatstāj tos novārtā. Viss, ko Jēzus dara, ir mūsu pestīšanas labā.

Zinot, ka mācekļi ir apjukuši, Jēzus pasauc tos divpadsmit malā un atkal sāk tiem stāstīt par priekšā stāvošo pārbaudījumu. Viņš tos sagatavo pārbaudījumam, lai tie būtu ar Viņu tagad un jo īpaši pēc tam, kad Viņš vairs nebūs viņu vidū. Jēzus gatavo apustuļus, lai viņi vienmēr būtu kopā ar Viņu un ietu Viņa ceļu. Pāvests norādīja, ka šī ir trešā reize, kad Jēzus pasludina savas ciešanas, nāvi un augšāmcelšanos, un uzsvēra, ka tas ir Dieva Dēla ceļš. Tas ir Kunga Kalpa ceļš. Jēzus pats kļūst par ceļu “Es esmu ceļš”, raksta sv. Jānis (sal. 14, 6). Nevis kāds cits ceļš, bet šis ceļš.

Taču šajā brīdī notiek negaidīts pavērsiens. Jēkabs un Jānis prasa, lai Jēzus dod tiem iespēju sēdēt savā godībā, viens pie Viņa labās rokas un otrs pie kreisās (sal. Mk 10, 37). Francisks norādīja, ka tas jau ir cits ceļš. Tas nav Jēzus ceļš. Tas ir tā cilvēka ceļš, kurš, varbūt pašam pat to neapzinoties, “izmanto” Kungu, lai spodrinātu sevi. Tas ir tā cilvēka, kurš meklē nevis Jēzus, bet savas intereses, ceļš.

Tomēr Jēzus nedusmojas. Viņš ir pacietīgs. Viņa pacietība ir patiešām bezgalīga. Viņš atbild: “Jūs nesaprotat, ko jūs lūdzat” (sal. 10, 37). Viņš it kā atvainojas, - sacīja pāvests-, bet vienlaikus viņus norāj: “Jūs neapzināties, ka esat nogājuši no ceļa”. Tūlīt pat arī pārējie apustuļi ar savu reakciju parādīs, ka riskē noiet no ceļa.

“Dārgie brāļi”, teica Svētais tēvs, “mēs visi mīlam Jēzu, visi gribam Viņam sekot, bet mums vienmēr ir jābūt nomodā, lai paliktu uz Viņa ceļa. Jo ar kājām, fiziski mēs varam būt ar Viņu, bet mūsu sirds var atrasties tālu un novest mūs no ceļa. Padomāsim par dažādām samaitātībām priesteru dzīvē.”

Pāvests piebilda, ka tā, piemēram, kardinālu tērpa sarkanā purpurkrāsa, kas simbolizē asinis, pasaulīgā gara iespaidā var pilnīgi izmainīties. “Un tad tu vairs nebūsi tautai tuvais gans”, viņš brīdināja. “Tu jutīsies tikai kā eminence. Kad tu šādi jutīsies, tu būsi nogājis no ceļa”.

Evaņģēlijs mums atklāj starp Jēzu un Viņa mācekļiem pastāvošo kraso atšķirību. Viņš atrodas uz ceļa, mācekļi nav uz ceļa. Tās ir divas nesavienojamas lietas. Īstenībā, tikai Kungs var izglābt savus no sliedēm izsistos draugus, kurus apdraud nomaldīšanās – teica pāvests. Viņus var izglābt tikai Jēzus Krusts un Viņa Augšāmcelšanās.

Minēto stāstu atrodam ne tikai Marka, bet arī Mateja un Lūkasa evaņģēlija – skaidroja Francisks. Tas ir pestīšanas Vārds, kas ir vajadzīgs visu laiku Baznīcai. Tas ir svarīgs fragments, jo atklāj patiesību par Jēzu un par mums. Tas ir pestīšanas Vārds arī mums šodien. Tas ir divasmeņu zobens, kas griež, kas nodara mums sāpes, taču vienlaikus mūs dziedina, atbrīvo un atgriež. Atgriešanās ir nekas cits kā novēršanās no neceļa un iešana pa Dieva ceļu – homīlijas noslēgumā piebilda pāvests.

Atgādinām, ka 229 kardinālu kolēģijas kardināli pārstāv 90 valstis. Pirmajā vietā ierindojas Itālija ar 47 kardināliem, otrajā – ASV ar 15 kardināliem, bet trešajā vietā – Spānija ar 14 kardināliem. Kas attiecas uz kontinentiem, tad Eiropā ir 106 kardināli, 30 ir Āfrikā, 27 – Āzijā, 26 – Ziemeļamerikā, 25 – Dienvidamerikā un 9 kardināli ir Centrālamerikā.