Pāvests: Dante Aligjēri – cerības pravietis
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Francisks atgādināja, ka Ravenna Dantem bija “pēdējā patvēruma” vieta , bet pirmā – Verona. Ravennā viņš pavadīja savas dzīves pēdējos gadus un pabeidza savu darbu. Saskaņā ar tradīciju, tur tika sarakstīti “Paradīzes” pēdējie dziedājumi.
Tātad, Ravennā Dante noslēdza savu šīs zemes dzīves gājumu. Viņš tur noslēdza savu “trimdu”, kas tik ļoti bija iezīmējusi viņa dzīvi un iedvesmojusi viņa darbus. Svētais tēvs atzina, ka tas liek domāt par Bībeli – par Izraēļa tautas trimdu Babilonijā, kas, tā teikt, sastāda vienu no bibliskās atklāsmes “matricām”. Līdzīgi arī Dantem trimdai bija tik liela nozīme, ka tā kļuva par ne tikai viņa dzīves interpretācijas atslēgu, bet par katra cilvēka “ceļojuma” vēsturē un pāri vēsturei interpretācijas atslēgu.
Dante nomira Ravennā dienā, kad, kā raksta Bokačo, “Baznīca svin Svētā Krusta paaugstināšanas” svētkus. 1965. gadā, atzīmējot dzejnieka dzimšanas 700. gadskārtu, svētais Pāvils VI uzdāvināja Ravennai zelta krustu, kas kopš tā laikā atspīd pār kapu, kurā atdusas Dantes miesas. Lai šis krusts ir aicinājums uz cerību, uz to cerību, kuras pravietis bija Dante – sacīja pāvests Francisks, atsaucoties uz 2015. gada 4. maijā izdoto vēstījumu Dantes Aligjēri dzimšanas piemiņas 750. gadadienā.
Svētais tēvs novēlēja, lai dzejnieka nāves gadadienas atcere kļūst mums par pamudinājumu pievērsties viņa darbam “Dievišķā komēdija” un, apzinoties, ka esam šajā pasaulē trimdinieki, uzsākt patiesu atgriešanās ceļu – atmest “nekārtību” un pievērsties “gudrībai”, atstāt “grēku” un tiekties uz “svētumu”, pāriet no “šausminošās elles kontemplācijas” uz godības pilno paradīzi. “Patiesi, Dante mūs kārtējo reizi aicina atkal atrast sava cilvēciskā ceļa pazaudēto vai aptumšoto jēgu”, uzsvēra Francisks.
Dažreiz varētu likties, ka šie gadu simteņi starp mums, postmodernā un sekularizētā laikmeta cilvēkiem, un viņu, Eiropas civilizācijas zelta laikmeta izcilo pārstāvi, būtu radījuši nepārvaramu attālumu – turpināja pāvests. Tomēr, kaut kas mums saka, ka tā nav taisnība. Piemēram, arī šodienas pusaudži, kuriem ir iespēja iepazīties ar Dani, no vienas puses, ierauga šī autora un viņa pasaules lielo attālumu, bet, no otras puses, pamana tās pārsteidzošo atbalsi mūsdienās. Tas notiek tur, kur alegorija ierāda vietu simbolam, kur cilvēks ir acīmredzamāks un kailāks, kur reizē ar Dieva valdzinājumu ir sajūtams patiesā, skaistā un labā valdzinājuma lielais pievilkšanas spēks.
Tādēļ, izmantojot šo atbalsi, kas atskan pāri gadu simteņiem, arī mēs varam sevi bagātināt ar Dantes pieredzi, lai izietu cauri daudziem šīs zemes tumšo mežu biezokņiem un vieglāk veiktu savu dzīves svētceļojumu, kas ved uz katra cilvēka ilgu piepildījumu – “mīlestību, kas kustina sauli un citas zvaigznes”. Pāvests pateicās ravenniešiem par viņu vizīti un novēlēja skaistas 700. gadadienas svinības.
