Mums ir vajadzīgi drosmīgi kristieši kā pravietis Elijs
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Katehēzes mācībā par lūgšanu Francisks balstījās uz Elija pieredzi. Šis Vecās Derības pravietis prata savienot kontemplatīvo dzīvi ar darbu. Viņam pietika drosmes pat uzstāties pret ķēniņu un ķēniņieni, kad tie bija nogalinājuši Nabotu, lai piesavinātos viņa vīna dārzu.
Cik ļoti mums ir vajadzīgi dedzīgi kristieši, kuri Elija garā drosmīgi stātos pretī pie varas esošajiem un pateiktu: ‘To darīt nedrīkst! Tā ir slepkavība!’ Mums ir vajadzīgs Elija gars – uzsvēra pāvests.
Francisks pastāstīja, ka Svētie Raksti mums stāda priekšā Eliju kā kristāldzidras ticības vīru. Jau viņa vārdā, kas varētu nozīmēt “Jahve ir Dievs”, ir iekļauts misijas noslēpums. Viņš bija godprātīgs vīrs, kurš nepadevās nekādiem kompromisiem ar ļauno. Eliju saista ar uguni, kas simbolizē Dieva šķīstījošo spēku. Viņš tiks pakļauts smagam pārbaudījumam, bet paliks uzticīgs. Pāvests norādīja, ka Elijs kalpo kā priekšzīme visiem tiem ticīgajiem, kuri cīnās ar kārdinājumiem un daudz cieš, bet tomēr saglabā uzticību saviem ideāliem.
Lūgšana ir limfa, kas pastāvīgi dzīvina viņa eksistenci – turpināja Svētais tēvs. Tāpēc Elijs ir viens no tuvākajiem svētajiem daudzām reliģiskajām kopienām. Viņš ir īsts Dieva vīrs, kurš “ceļas un krīt” par Visaugstāko. Tomēr reizē ir spiests piedzīvot arī savu vājumu, trauslumu un grūtības. Pāvests atzina, ka ir grūti pateikt, kādi pārbaudījumi viņam bija visnoderīgākie – vai viltus praviešu sakāve Karmela kalnā, vai iekšējs apjukums, kad viņam likās, ka viņš nav labāks par saviem tēviem. Tomēr tam, kurš lūdzas, sava vājuma apziņa ir vērtīgāka par pacilātības brīžiem, kad šķiet, ka dzīve ir uzvaru un panākumu kavalkāde. Lūgšanā vienmēr ir šī divpusējā kustība – mēs piedzīvojam gan entuziasma un pacēluma brīžus, gan arī sāpes un sausumu. Tāda ir lūgšana – atzina Svētais tēvs. Lūgšanā mums nākas ļaut Dievam nest mūs spārnos un reizē ļaut dažādām nepatīkamām situācijām un kārdinājumiem mūs šaustīt.
Elijs ir kontemplatīvās dzīves un reizē aktīvās dzīves paraugs. Viņā savienojas gan lūgšana, gan darbība. Viņš parāda, ka cilvēka, kurš lūdzas dzīvē, nedrīkst pastāvēt dihotomija. Tas, kurš lūdzas, iet pretī arī saviem brāļiem, pie kuriem Dievs viņu sūta. Lūgties nenozīmē ar Kungu ieslēgties sevī un noklāt savu dvēseli ar “meikapu”. Tā nav lūgšana – uzsvēra pāvests. Tā būtu tikai izlikšanās, ka lūdzamies. Lūgšana ir konfrontācija ar Dievu un ļaušana, lai Dievs mūs sūta kalpot brāļiem – viņš paskaidroja.
Tāpat arī ir otrādi, proti, ticīgie darbojas pasaulē tikai pēc tam, kad ir apstājušies un lūgušies. Citādi viņu darbība būtu impulsīva, neapdomīga. Tā būtu bezmērķīga skriešana. Šajā sakarā Francisks norādīja, ka tad, kad ticīgie šādi rīkojas, viņi nodara daudz ļauna. Vispirms viņiem vajadzēja nostāties Kunga priekšā un lūgties, lai labi saprastu, kā jārīkojas.
Svētais tēvs piebilda, ka Elija ticība piedzīvoja progresu. Tā aizvien pieauga un padziļinājās, un Dieva vaigs viņam kļuva aizvien skaidrāks, līdz beidzot Dievs viņam atklājās nevis zemestrīcē vai ugunī, bet maigā vēja šalkoņā. Dievs viņam atklājās klusumā. Dievs iznāk Elijam pretī brīdī, kad viņš bēguļo, kad viņš ir zaudējis mieru, ir noguris un domā, ka visās frontēs ir zaudējis, ka ir neveiksminieks. Tad Dievs, atklādamies viņam šajā klusajā vēja šalkoņā, atgriež viņa sirdī dziļu mieru.
Pāvests atzina, ka to, ko piedzīvoja Elijs, var attiecināt arī uz mums. Kādu dienu mēs varam justies vientuļi un nederīgi. Un tieši tad mēs saņemsim iekšēju pamudinājumu iet un lūgties. Pat ja būsim kļūdījušies vai jutīsimies apdraudēti un baiļu pilni, atgriezušies Dieva priekšā un nodevušies lūgšanai, mēs, kā par brīnumu, atkal piedzīvosim dziļu iekšēju mieru. To mums atklāj Elijs ar savu piemēru.
Ierodoties Pāvila VI zālē un sasveicinoties ar klātesošajiem svētceļniekiem, pāvests apstājās pie dažiem tikko iesvētītiem priesteriem un cietumu kapelāniem.
