Ja nemīlam tuvāko, mēs patiesi nemīlam Dievu
Inese Šteinerte - Vatikāns
Aplūkojot minēto sarunu, pāvests, uzrunā pirms lūgšanas “Kunga eņģelis” atzīmēja, ka Jēzus atbilde apvieno divus galvenos priekšrakstus, kurus Dievs nodeva cilvēkiem caur Mozu. Un tādējādi Jēzus izvairās no lamatām, kas tiek sagatavots, lai Viņu izprovocētu. Sarunas vedējs cenšas ievilināt Jēzu disputā starp farizejiem attiecībā uz priekšrakstu hierarhiju. Taču Jēzus nosprauž divus būtiskus principus visu laiku ticīgajiem. Pirmais princips nosaka, ka ticības dzīve nedrīkst būt reducēta uz bailīgu piespiedu paklausību, bet tās priekšnosacījumam ir jābūt mīlestībai. Otrs princips liek mīlēt Dievu un tuvāko, nešķirojot tos vienu no otra. Pāvests norādīja, ka tas ir viens no Jēzus galvenajiem jauninājumiem, un tas palīdz saprast, ka tad, ja nemīlam tuvāko, mēs patiesi nemīlam Dievu. Līdzīgā veidā, ja mūsu rīcība neizriet no attiecībām ar Dievu, tad nevar pastāvēt arī patiesa mīlestība uz tuvāko.
Jēzus savu atbildi noslēdz šādiem vārdiem: “Šais divos baušļos ietverta visa bauslība un pravieši.” Pāvests paskaidroja, ka visiem priekšrakstiem, kurus Kungs ir devis saviem ļaudīm, ir jābūt savienotiem ar mīlestību uz Dievu un tuvāko. Francisks piebilda, ka patiesībā, visi baušļi kalpo tam, lai nodibinātu un izrādītu šo divkāršo un nedalāmo mīlestību. Mīlestība uz Dievu tiek izteikta galvenokārt lūgšanā, un jo īpaši adorācijā. Pāvests atzīmēja, ka mēs bieži atstājam novārtā Dieva adorāciju. Mēs lūdzam žēlastību, pateicamies, vēlamies kaut ko ļoti izlūgt, bet atstājam novārtā adorāciju. “Tieši adorēt Dievu ir lūgšanas kodols,” uzsvēra Francisks. Viņš teica, ka mīlestība uz tuvāko, kas tiek saukta arī par brālīgu tuvākmīlestību, sastāv no tuvības, ieklausīšanās, dalīšanās, rūpēm par citiem. Pāvests atzīmēja, ka nereti atsakāmies uzklausīt otru, jo viņš mums šķiet garlaicīgs, vai atņem mums laiku. Mēs atsakāmies dalīties viņa sāpēs, viņa pārbaudījumos, taču vienmēr atrodam laiku tenkām. Mums nav laika mierināt noskumušos, bet ir daudz laika tenkām. Apustulis Jānis raksta: “kā gan tas, kurš nemīl savu brāli, kuru viņš redz, var mīlēt Dievu, kuru neredz” (1 Jņ 4:20).
Šīsdienas Evaņģēlijā vēstīts arī, ka Jēzus mums palīdz iet pie dzīvā ūdens avota, kas ir Mīlestība. Pāvests paskaidroja:
“Šis avots ir pats Jēzus, kuru esam aicināti mīlēt komūnijā, ko nekas un neviens nevar salauzt – komūnijā, kas ir dāvana, kuru lūgt katru dienu. Tā ir arī apņemšanās nepieļaut, lai mūsu dzīvi paverdzinātu pasaules elki. Pierādījums tam, ka ejam atgriešanās un svētuma ceļu, vienmēr ir mīlestība uz tuvāko. Kamēr vien būs kāds brālis, vai māsa, pret kuru aizveram savu sirdi, tikmēr nebūsim mācekļi, par kādiem mūs aicina būt Jēzus. Taču Viņa dievišķā žēlsirdība neļauj zaudēt drosmi, drīzāk tā mūs aicina katru dienu no jauna sākt neatlaidīgi dzīvot pēc Evaņģēlija.”
Pāvests novēlēja, lai Vissvētākā Jaunava Marija atver mūsu sirdis, lai mēs pieņemtu “lielo bausli”, divkāršo mīlestības bausli, kas satur visu Dieva Likumu, un no kura ir atkarīga mūsu pestīšana.
