Eiropas Savienības karogs Eiropas Savienības karogs 

Franciska četri sapņi par Eiropu

Pāvests nosūtīja vēstuli Vatikāna valsts sekretāram, kardinālam Pjetro Parolinam. Atzīmējot Svētā Krēsla un Eiropas institūciju savstarpējās diplomātiskās sadarbības 50. gadadienu, viņš pārlapo Eiropas kontinenta vēsturi un tā nepārejošās vērtības. Francisks izsaka cerību, ka tieši šis laiks, ko iezīmē liela nedrošība un individuālisma tendences, kļūs par pagrieziena punktu.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

“Eiropa, atrodi sevi no jauna! Atrodi savus ideālus, kuriem ir dziļas saknes. Esi tā, kas esi! Nebaidies no savas tūkstošgadīgās vēstures, kas ir vairāk nākotnes nekā pagātnes logs” – vēstulē mudina pāvests. Viņš uzsver, ka autentiska Eiropa nevar pastāvēt bez tiem pīlāriem, uz kuriem tā tika būvēta. Atgriežoties pie Eiropas Savienības “tēvu” jeb dibinātāju nodoma, Francisks izklāsta savus četrus sapņus, kuru pamatā ir eiropeiskās vērtības.

“Es sapņoju par cilvēkam un cilvēkiem draudzīgu Eiropu”, viņš raksta. “Par zemi, kur tiktu respektēta katra cilvēka cieņa, kur tiktu atzīta personas vērtība tādēļ, ka tā ir persona, kur tā netiktu uzskatīta par ekonomisko aprēķinu vai komerciālā labuma objektu.” Svētais tēvs atgādina, ka Eiropa ir aicināta sargāt cilvēka dzīvību, novērtēt darba vērtību, izglītību un kultūru. Tai ir jāprot aizstāvēt vājākos cilvēkus – īpaši sirmgalvjus, slimos, tos, kuriem ir vajadzīga aprūpe, cilvēkus ar īpašām vajadzībām.

Otrkārt, pāvests sapņo par Eiropu kā tautu saimi, kura būtu spējīga dzīvot vienotībā un novērtēt atšķirības, sākot jau ar pašu fundamentālāko atšķirību, proti, atšķirību starp vīrieti un sievieti. Eiropa ir aicināta būt par brālīgu kopienu. Pretējā gadījumā, tas ir, sašķelta Eiropa nespēs tikt galā ar nākotnes izaicinājumiem.

Svētā tēva trešais sapnis – “solidāra un dāsna Eiropa”. Viņš sapņo par Eiropu kā viesmīlīgu vietu, kur žēlsirdība, kas ir viscēlākais no kristīgajiem tikumiem, uzvarēs ikvienu vienaldzību un egoismu. “Solidaritāte ir katras kopienas galvenais izteiksmes veids, un tā ietver sevī prasību, lai mēs rūpētos viens par otru”, raksta Francisks, atgādinot, ka, protams, runa ir par “prātīgu solidaritāti”. Būt solidāriem – viņš skaidro – nozīmē vest vājāko pa personīgās un sociālās izaugsmes ceļu tā, lai kādu dienu viņš pats varētu palīdzēt citiem. Tā kā solidaritāte ietver sevī tuvību, tad, runājot par Eiropu, pāvests norāda uz atvērtību un gatavību starptautiskās sadarbības līmenī atbalstīt citus kontinentus, sevišķi, Āfriku, kas ilgojas pēc daudzu nopietnu konfliktu atrisināšanas. Šo solidaritāti Francisks attiecina arī uz attieksmi pret migrantiem, kuriem ir ne tikai jāpalīdz atrisināt neatliekamās problēmas, bet kurus ir jāpavada integrācijas ceļā.

Ceturtkārt, pāvests sapņo par veselīgi laicisku Eiropu, kurā Dievs un ķeizars ir šķirti, bet nav pretstatīti viens otram. Par tādu zemi, kas ir atvērta transcendencei un kur ticīgie var brīvi publiski paust savu ticību un piedāvāt savu viedokli sabiedrībai. Francisks atgādina, ka kultūra vai politiskā sistēma, kas neievēro atvērtību trancendencei, pietiekoši nerespektē arī personu kā tādu.

Vēstules noslēgumā pāvests runā par kristiešu lielo atbildību. Viņi ir atbildīgi par pārmaiņām visās dzīves un darba sfērās. Francisks uztic “dārgo Eiropu” tās svētajiem aizbildņiem – Benediktam, Kirilam un Metodijam, Brigitai, Katrīnai, Terēzei Benediktai no Krusta – un pauž pārliecību, ka “Eiropai vēl ir daudz kas pasaulei dodams”.

27 oktobris 2020, 16:46