Cilvēciskā dimensija onkoloģijas pacientu aprūpē

Piektdien, 11. septembrī, Pāvila VI zālē, Vatikānā, pāvests pieņēma audiencē Starptautiskās Ginekoloģisko audzēju asociācijas gadskārtējās tikšanās dalībniekus. Uzrunā Svētais tēvs pievērsās cilvēcisko attiecību ar pacientu svarīgajai dimensijai, kam vajadzētu kļūt par visa ārstēšanas procesa neatņemamu sastāvdaļu.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Kā jau norāda pats nosaukums "Starptautiskā Ginekoloģisko audzēju asociācija" (International Gynecologic Cancer Society), institūcija darbojas sieviešu labā, kuras ir piemeklējušas ginekoloģijas onkoloģiskās saslimšanas, kas nereti apdraud ne tikai sievietes auglību, bet arī dzīvību. Francisks atgādināja, ka ne mazāk svarīga par pašu ārstēšanu, ir cilvēciskā pieeja šādām pacientēm. Asociācija veido solidaritātes un savstarpēja atbalsta saites starp slimniecēm, viņu tuviniekiem un veselības aprūpes darbiniekiem. Tā kā minētā rakstura saslimšanas fundamentāli ietekmē sievietes dzīvi, tad ir absolūti nepieciešama psiholoģiskā un garīgā aprūpe – uzsvēra pāvests.

Runājot par šādu katras pacientes integrālās aprūpes vajadzību, Francisks paskaidroja, ka sirsnīgu attiecību veidošana ļoti palīdz slimniekiem, atkal iededzinot viņos un nostiprinot cerību. Ar medicīnas iestādes formalitāšu ievērošanu vien nepietiek. Slimnieks ir arī persona. Un individuāla pieeja viņam tikai vairos uzticēšanos medicīnas personālam. Aprūpes sastāvdaļa ir arī attiecības, saskarsme ar personālu.

Kā slimnīcām īstenot šo dimensiju praksē? Atbildot uz šo jautājumu, Svētais tēvs ar skumjām atzina, ka slimnieku aprūpes cilvēciskās dimensijas atstāšana novārtā ir diezgan izplatīts risks. Šī dimensija nereti tiek atstāta atsevišķā ārsta "labās gribas" ziņā. Taču tai jākļūst par aprūpes, ko sniedz medicīnas iestādes, neatņemamo sastāvdaļu. Lai to īstenotu, nedrīkst pieļaut, ka ekonomiskais aspekts tik ļoti kļūst noteicošs veselības aprūpes laukā, ka cieš patiešām būtiskie aspekti, kā piemēram, attiecības ar slimnieku – uzsvēra pāvests. Viņš atzina, ka, protams, pētījumu veikšanai ir vajadzīgi lieli ekonomiskie resursi, taču nav tā, ka nevarētu atrast līdzsvaru.

"Es domāju", viņš sacīja, "ka tomēr varētu atrast līdzsvaru starp dažādiem faktoriem. Pirmā vieta ir jāierāda personām – šajā gadījumā tās ir slimās sievietes, kā arī – neaizmirsīsim – personālam, kas katru dienu strādā ar viņām ciešā kontaktā. [Personālam ir jāierāda pirmā vieta], lai varētu strādāt piemērotos apstākļos, kā arī, lai būtu laiks atpūtai, kas tādējādi ļautu atgūt spēkus un iet uz priekšu."

Uzrunā pāvests mudināja klātesošos izplatīt pasaulē savu studiju un pētniecības darba vērtīgos rezultātus, lai palīdzētu sievietēm, kas ir viņu aprūpē. Neraugoties uz savām grūtībām, šīs slimās sievietes mums atgādina tos dzīves aspektus, ko mēs bieži vien aizmirstam – sacīja Francisks.

“Viņas atgādina, cik mūsu dzīve ir trausla, ka mēs esam vajadzīgi viens otram, ka dzīvošana, koncentrējoties tikai uz sevi, ir bezjēdzība, un ka mūsu dzīves sastāvdaļa ir arī nāve.”

Slimība ir aicinājums pievērst uzmanību divām izšķirošām lietām – cilvēkam vienmēr ir nepieciešams kāds, kuram uzticēties, un viņam ir vajadzīgs tuvums un atbalsts. Svarīgi, lai vienmēr atrastos kāds brālis un māsa, kam varam uzticēties. Tāpat svarīgi ir spēt uzticēties Dievam, kurš ir mūsu visu Tēvs. Bez tam, liela nozīme ir tuvība. Svarīgi, lai mēs kļūtu par tuvāko otram cilvēkam, kā to māca Jēzus līdzībā par Labo samarieti (sal. Lk 10, 25-37).

“Cik ļoti, cik ļoti dziedē īstā laikā saņemts glāsts!”

Noslēgumā Francisks visus klātesošos, neatkarīgi no viņu ticības un reliģiskās piederības, svētīja un atgādināja, ka mums visiem ir viens Dievs, kurš ir cerības, spēka un iekšējā miera avots.

11 septembris 2020, 15:54