Mēs varam kļūt brīvi, tikai pieņemot Dieva Vārda sēklu
Silvija Krivteža - Vatikāns
Šīs svētdienas Evaņģēlijs (Mt 13, 1-23) vēstī par Jēzu, kurš ļaužu pūlim skaidro līdzību par sējēju, kas izgāja sēt. Viņa sētā sēkla nokrita četrās dažādās vietās. Dieva Vārds, ko simbolizē sēklas, nav abstrakts vārds, bet ir pats Kristus, Tēva Vārds, kas iemiesojies un dzimis no Marijas. Tāpēc pieņemt Dieva Vārdu nozīmē pieņemt Kristus personu.
Uzrunas turpinājumā pāvests skaidroja, ka ir dažādas Dieva Vārda pieņemšanas vietas. Tā var būt ceļmala, kur atlido putni un apēd nokritušās sēklas. Tā ir izklaidība, mūsu laiku apdraudējums. Kļuvuši neuzmanīgi no lielās pļāpāšanas, daudzām ideoloģijām, nepārtrauktām izpriecu iespējām mājās un ārpus tās, mēs varam zaudēt klusuma, lūgšanas, dialoga ar Kungu svaigo garšu, pat riskējot pazaudēt arī savu ticību, – brīdināja Svētais tēvs. Būdami aizņemti ar dažādām pasaulīgām lietām un izklaidīgi, mēs varam nespēt pieņemt Dieva Vārdu.
Dieva Vārds nereti tiek pieņemts akmeņainā zemē, kur nav daudz augsnes. Tur sēkla ātri izdīgst, bet ātri arī novīst, jo nespēj iesakņoties. Tas ir īslaicīgs prieka un entuziasma zibsnis. Saskaroties ar pirmajām grūtībām, ciešanām un dzīves pārbaudījumiem, mūsu vājā ticība var kļūt sausa, kā izžūst starp akmeņiem iemestā sēkla – piebilda pāvests.
Turpinot uzrunu, Francisks norādīja, ka Dieva Vārda sēkla nokrīt arī ērkšķiem apaugušā tīrumā. Šie ērkšķi, kā bagātības, panākumu, baudu maldu ēnas, nomāc Vārdu, tāpēc tas nespēj nest augļus.
Visbeidzot, Vārdu mēs varam pieņemt labā augsnē. Tur, un tikai tur tas spēs iesakņoties un nest augļus. Sēkla, kas nokritusi auglīgā zemē, simbolizē tos, kuri klausās Vārdu, to pieņem, glabā savā sirdī un īsteno ikdienas dzīvē.
Līdzība par sējēju ir visu citu līdzību par Vārda pieņemšanu "māte". Tā mums atgādina, ka Dieva Vārds ir sēkla, kas pati sevī ir auglīga un dzīvības pilna. Dievs dāsni sēj to visapkārt, neskatoties uz zaudējumiem. Tāda ir Dievs sirds! Katrs no mums ir zeme, kurā nokrīt Vārda sēkla. Neviens nav izslēgts! Katram no mums ir dots Vārds. Mēs varam sev jautāt: kāda veida zeme esmu es? Vai es līdzinos ceļmalai, akmeņainam laukam vai aizaugušam tīrumam? Taču, ja vēlamies, mēs varam kļūt par labu augsni, par rūpīgi apstrādātu un kultivētu zemi, kur briestu iesētā Vārda sēkla. Tā jau ir mūsu sirdīs, bet no mums pašiem ir atkarīgs vai tā nesīs augļus. Tas ir atkarīgs arī no tā, cik lielu uzmanību veltām šai sēklai. Mūsu domas un uzmanību bieži novērš daudzas intereses, dažādi pamudinājumi, un starp tik daudzām balsīm un daudziem vārdiem ir grūti atšķirt Kunga balsi, vienīgo, kas mūs padara brīvus, balsi.
Uzrunas noslēgumā Francisks aicināja ticīgos lūgt Jaunavu Mariju, perfektu labas un auglīgas zemes paraugu, lai viņa ar savu aizbildniecību palīdz mums kļūt par zemi, kurā nebūtu ne ērkšķu, ne akmeņu, lai mēs spētu nest labus augļus sev un saviem brāļiem.
