Pateicība ir Dieva valstības zīme

Inese Šteinerte - Vatikāns

Pirmā prasība, ko Viņš adresē tiem, kas Viņam seko, ir mīlēt Viņu vairāk nekā ģimenes locekļus. Jēzus saka: “Kas mīl tēvu vai māti vairāk nekā mani, nav manis cienīgs (37). Pāvests paskaidroja, ka Jēzus, bez šaubām, negrasās mazvērtēt mīlestību bērnu un vecāku starpā, taču Viņš zina, ka ģimenes saites, ja tās tiek izvirzītas pirmajā vietā, var likt novērsties no patiesā labuma. Francisks atzīmēja, ka pastāv situācijas, kurās pieķeršanās ģimenei tiek savienota ar izvēlēm, kas ir pretrunā ar Evaņģēliju. Savukārt, ja mīlestība uz vecākiem un bērniem gūst iedvesmu un tiek šķīstīta ar mīlestību uz Jēzu, tad tā nes bagātīgus augļus, kas ir derīgi ne tikai ģimenes labumam, bet arī ārpus tās.

Jēzus saviem mācekļiem saka arī: “Kas neņem savu krustu un neseko man, nav manis cienīgs” (28). Tas nozīmē sekot Viņam pa ceļu, ko iet Viņš pats, nemeklējot īsāko taku. “Nav patiesas mīlestības bez krusta, tas ir, bez personīgās cenas. Ja krusts tiek nests kopā ar Jēzu, tas nav tik briesmīgs, jo Viņš vienmēr ir mūsu pusē un mūs atbalsta vissmagāko pārbaudījumu brīžos, dodot mums spēku un drosmi,” apgalvoja pāvests.

Svētais tēvs teica, ka nav jācenšas saglabāt savu dzīvību ar baiļpilnu un egoistisku uzvedību. Jēzus brīdina: “Kas savu dzīvību iegūst, to pazaudē, bet kas savu dzīvību pazaudēs manis dēļ, to atradīs” (39). “Tas ir Evaņģēlija paradokss,” teica Francisks, “taču neraugoties uz to, mums, paldies Dievam, ir daudzi, jo daudzi piemēri. Dzīvības un prieka pilnība tiek rasta, atdodot sevi Evaņģēlijam un citiem cilvēkiem caur atvērtību, pretimnākšanu un labestību.” Svētais tēvs piebilda, ka tādējādi rīkojoties, mēs varam pieredzēt Dieva devību un atzinību. Jēzus mums par to atgādina: “Kas jūs uzņem, tas uzņem mani (...) Un kas dos dzert vienam no šiem mazajiem kaut glāzi auksta ūdens (...) viņš savu algu nezaudēs (40-42). Pāvests apgalvoja:

“Dieva dāsnā atzinība ievēro pat vismazāko mīlestības žestu un pakalpojumu, ko sniedzam saviem brāļiem un māsām. Tā ir atzinība, kas arī katram no mums palīdz būt atzinīgam pret tiem, kas rūpējas par mūsu vajadzībām. Kad kāds mums kaut ko palīdz, nevajag domāt, ka mums tas viss pienākas. Pateicība, atzinība vispirms ir labās manieres, taču tās ir arī kristieša raksturīpašības. Tā ir vienkārša, bet patiesa liecība par Dieva valstību, kas ir pateicīgas beznosacījumu mīlestības valstība.”

Pāvests lūdzās, lai Vissvētākā Jaunava Marija, kura mīlēja Jēzu vairāk nekā savu dzīvību, un kura sekoja Viņam līdz pat krustam, palīdz mums nolikt sevi Dieva priekšā ar atvērtām sirdīm, ļaujot Viņa Vārdam tiesāt mūsu uzvedību un mūsu izdarītās izvēles.