Euharistija dziedē atmiņu un raisa vēlēšanos kalpot

“Atceries!” Pamatojoties uz šīsdienas Svētajiem Rakstiem, pāvests atgādina par šo Mozum izteikto Kunga pavēli. Vissvētākā Sakramenta svētkos, kas šodien tiek svinēti Itālijā, Francisks norādīja, ka Svētie Raksti mums ir doti, lai mēs spētu pārvarēt savu tendenci aizmirst Dievu.

Inese Šteinerte - Vatikāns

 Homīlijā pāvests uzsvēra, ka ir svarīgi atcerēties visu labo, ko esam saņēmuši no Dieva. Svētais tēvs sacīja:

 “Ja neatcerēsimies, tad kļūsim svešinieki paši sev, kļūsim eksistences garāmgājēji. Bez atmiņas mēs sevi izraujam no zemes, kas mūs baro un ļaujamies būt aiznesti prom kā lapas vējā. Savukārt, ja atcerēsimies, mēs no jauna sevi saistīsim ar visstiprākajām saitēm, jutīsimies daļa no dzīvās vēstures, no dzīvās cilvēku pieredzes. Atmiņa nav kaut kas privāts. Tā ir taka, kas mūs vieno ar Dievu un citiem.”

Kas notiks, ja atmiņu ķēde tiks pārrauta? Kā mēs varēsim atcerēties, ko esam dzirdējuši, ja to nepieredzēsim? Pāvests apliecināja, ka Dievs zina, cik tas ir grūti, Viņš zina, cik vāja ir mūsu atmiņa un Viņš ir darījis kaut ko ievērojamu:

“Viņš mums ir atstājis memoriālu. Viņš nav atstājis tikai vārdus, jo to, ko esam dzirdējuši, varam viegli aizmirst. Viņš nav atstājis tikai Rakstus, jo viegli varam aizmirst to, ko esam lasījuši. Viņš nav atstājis tikai zīmes, jo mēs varam aizmirst pat to, ko esam redzējuši. Viņš ir devis mums Barību, jo to, ko esam nogaršojuši, aizmirst nav viegli. Viņš ir devis mums Maizi, kurā Viņš ir patiesi klātesošs, dzīvs un īsts ar visu savas mīlestības garšu.”

Pāvests piebilda, ka Euharistija nav vienkārši piemiņas akts, bet gan fakts. Svētajā Misē Jēzus nāve un augšāmcelšanās tiek noliktas mūsu priekšā. “Dariet to manai piemiņai” – sanāciet kopā un sviniet Euharistiju kā kopiena, kā ļaudis, lai mani pieminētu. “Mēs nevaram dzīvot bez Euharistijas, jo tas ir Kunga memoriāls,” teica pāvests, “un tas dziedē mūsu ievainoto atmiņu.”

“Euharistija vispirms dziedē mūsu bāreņos atstāto piemiņu,” turpināja Francisks. Viņš atzīmēja, ka daudzi cilvēki atmiņā glabā mīlestības trūkumu un rūgtumu, ko ir sagādājuši tie, no kuriem būtu bijusi jāsaņem mīlestība, bet kuri, īstenībā par bārenēm ir padarījuši viņu sirdis. Mēs gribētu atgriezties atpakaļ un izmainīt mūsu pagātni, bet tas nav iespējams. Tomēr, Dievs var dziedēt šīs brūces, mūsu atmiņā ieliekot lielāku mīlestību – savu mīlestību.

Euharistija mūs ved pie Tēva uzticīgās mīlestības, kas neļauj mums justies kā bāreņiem. Tā dod mums Jēzus mīlestību, kas no beigām līdz sākumam pārveidoja kapu, un kas tādā pašā veidā var pārveidot mūsu dzīvi. Euharistija piepilda mūsu sirdis ar Svētā Gara mierinošo mīlestību, kas mūs neatstāj vienus un vienmēr dziedē mūsu ievainojumus.

Pāvests apgalvoja, ka caur Euharistiju Kungs dziedē arī mūsu negatīvo piemiņu, kas virspusē liek parādīties lietām, kas nav bijušas patīkamas un kas atstāj mūsos skumju apziņu, ka esam nederīgi, ka varam paveikt tikai kļūdas un ka mēs paši esam kļūda. Jēzus nāk, lai mums teiktu, ka tas tā nav. Viņš vēlas būt mums tuvu. Ikreiz, kad Viņu saņemam, Viņš mums atgādina, ka esam dārgi, ka esam viesi, kurus Viņš ir aicinājis uz savu mielastu, ka esam draugi, ar kuriem Viņš vēlas ēst kopā. Taču tas nav tāpēc, ka Jēzus būtu tikai dāsns, bet galvenokārt tāpēc, ka Viņš mūs patiesi mīl. Viņš redz un mīl skaisto un labo, kas ir ielikts mūsos. Kungs zina, ka ļaunums un grēks nav mūsu definīcija. “Tās ir slimības, infekcijas,” teica pāvests, reizē norādot, ka Jēzus nāk, lai mūs dziedinātu ar Euharistiju, kurā ir rodams antidots pret mūsu negatīvo piemiņu. Ar Jēzu varam kļūt imūni pret skumjām. Mēs vienmēr atcerēsimies savas neizdošanās, bēdas, problēmas mājās un darbā, atcerēsimies mūsu nepiepildītos sapņus. Taču, to smagums mūs neiedragās, jo Jēzus ir klātesošs daudz dziļāk, iedrošinot mūs ar savu mīlestību. Pāvests norādīja, ka tas ir Euharistijas spēks, kas mūs pārveido par Dieva nesējiem, prieka nesējiem un nevis par negatīvo lietu nesējiem.

“Visbeidzot, Euharistija dziedē mūsu aizvērto atmiņu,” sacīja Francisks. Viņš atzīmēja, ka ievainojumi, kurus glabājam sevī, rada problēmas ne tikai mums, bet arī citiem.

“Ievainojumi padara mūs bailīgus un aizdomīgus. Mēs sākam ar to, ka aizveramies sevī un beigās kļūstam ciniski un vienaldzīgi. Mūsu ievainojumi var vest pie tā, ka citus uzlūkojam ar nicinājumu un iedomību, kā arī pie ilūzijas, ka šādā veidā varam kontrolēt situācijas. Tomēr, tā patiešām ir ilūzija, jo tikai mīlestība var uzvarēt bailes pašā saknē un atbrīvot mūs no centrēšanās pašiem uz sevi, kas mūs tur ieslodzījumā. Ko dara Jēzus? Viņš mums tuvojas atbruņojošā Hostijas vienkāršībā. Viņš nāk kā Maize, kas tiek lauzta, lai salauztu mūsu patmīlības čaulu. Viņš dod mums sevi, lai iemācītu, ka tikai atverot sirdis, mēs varam atbrīvoties no savām iekšējām barjerām, atbrīvoties no sirds paralīzes.”

Pāvests atgādināja, ka Euharistija apmierina mūsu izsalkumu pēc materiālām lietām un attīsta vēlēšanos kalpot. Tā pieceļ mūs no mūsu komfortablā un slinkā dzīvesveida un atgādina, ka mēs neesam tikai mutes, ko pabarot, bet esam Viņa rokas, ko izmantot, lai pabarotu citus. Francisks norādīja, ka īpaši aktuāli tas ir šobrīd. Mēs esam aicināti parūpēties par tiem, kas jūt izsalkumu pēc ēdiena, kā arī pēc cieņas, par tiem, kas ir palikuši bez darba un kas cīnās, lai izdzīvotu. “Euharistijā Jēzus mūs pievelk sev. Nenovērsīsimies no tiem, kas atrodas mums apkārt,” aicināja pāvests. Homīlijas noslēgumā viņš rosināja atklāt Euharistijas adorāciju, sakot, ka tā turpina Svētās Mises darbu mūsos.

14 jūnijs 2020, 12:20