Būt par īstiem praviešiem, par vienotības veicinātājiem!
Inese Šteinerte - Vatikāns
Svētā Mise sākās pulksten 9 un 30 minūtēs ticīgo klātbūtnē, tiesa, viņu skaits bija ierobežots, jo mūžīgajā pilsētā joprojām tiek reģistrēti daži inficēšanās ar koronavīrusu gadījumi. Dievkalpojuma sākumā pāvestu uzrunāja Kardinālu kolēģijas dekāns Džovanni Battista Re. Viņš izteica pateicību Svētajam tēvam par tuvību kristīgajai kopienai. Šī tuvība smagajā karantīnas laikā ir izpaudusies dažādos veidos, tai skaitā arī Svētās Mises svinēšanā ik rītus Svētās Martas kapelā. Ar masu informācijas līdzekļu starpniecību tā varēja “ienākt” katra ticīgā mājās. Pie tam, tai sekoja arī daudzi neticīgie un nepraktizējošie kristītie. Pateicība pāvestam tika izteikta arī par viņa tuvākmīlestības iniciatīvām, arī par to, kas adresēta cilvēkiem, kuri pazaudējuši darbu.
Pēc kardināla Re uzrunas pāvests pasvētīja pallijus, kas ir paredzēti dekānam un arhibīskapiem-metropolītiem, kuri ir nominēti gada laikā. Kā homīlijas gaitā atgādināja pāvests, pallijs ir vienotības zīme starp ticīgo ganāmpulku un viņu Ganu.
Vienotība un pravietojums: tie ir divi vārdi, kurus pāvests lika svēto Pētera un Pāvila svētku homīlijas centrā. Francisks izcēla atšķirības starp abiem apustuļiem. Pirmais ir vienkāršs zvejnieks, otrs rūdīts farizejs. Abu starpā netrūka arī kādas asākas sarunas, tomēr tie jutās brāļi – gluži tāpat kā vienotā ģimenē, kurā netrūkst strīdu, tomēr cits citu mīl. Pāvests norādīja, ka Jēzus mūs nav aicinājis, lai cits citam izpatiktu, bet lai mēs cits citu mīlētu. Viņš ir tas, kurš mūs vieno, nepadorot vienveidīgus. Viņš vieno daudzveidībā. No kurienes šī vienotība nāk?
Pāvests paskaidroja, ka to atklāj pirmais lasījums. Kamēr Baznīca tika vajāta, kristīgo kopiena lūdzās. Tas nodrošināja vienotību, jo ļāva Svētajam Garam iejaukties un “saīsināt distances”:
“Kopienai šķiet nocirsta galva, katrs baiļojas par savu dzīvību. Un tomēr, šai traģiskajā brīdī neviens nebēg, neviens nedomā par to, kā saglabāt savu ādu, neviens neatstāj citus, bet visi kopā lūdzas. No lūgšanas viņi smeļas drosmi, no lūgšanas nāk vienotība, kas ir stiprāka par jebkuriem draudiem.”
Pastāv arī otrs svarīgs elements: tai pirmajā kristīgajā kopienā “neviens nesūrojas par ļaunumu, neviens nelamā Herodu”. Pāvests atzīmēja, ka mēs tik ļoti esam raduši lamāt savus priekšniekus. Pirmie kristieši necentās izniekot laiku:
“Žēlabas neko nemaina. Atcerēsimies, ka tās ir otras durvis, kas aizvērtas uz Svēto Garu, kā jums to teicu Vasarsvētkos: pirmās ir narcisisms, otras drosmes pazaudēšana, trešās pesimisms. Narcisisms ved pie spoguļa, lai nemitīgi raudzītos uz sevi; drosmes zaudēšana pie žēlabām; pesimisms pie tumsas. Šīs trīs attieksmes aizver durvis uz Svēto Garu. Tā laika kristieši nevienu nevainoja, bet lūdzās. Tai kopienā neviens neteica: “Ja Pēteris būtu bijis uzmanīgāks, mēs šai situācijā neatrastos”. Pēterim, kā jau cilvēkam, piemita daudz kas, par ko viņu varētu kritizēt, taču neviens viņu nekritizēja. Neviens viņu neaprunāja, bet par viņu lūdzās. Par viņu nerunāja aiz muguras, bet runāja ar Dievu. Šodien mēs varam sev pajautāt: “Vai mēs saglabājam vienotību ar lūgšanu, vienotību ar Baznīcu? Vai lūdzamies cits par citu?
Pāvests jautāja “kas notiktu, ja mēs lūgtos vairāk un žēlotos mazāk”? Svētais tēvs aicināja lūgt Kungam žēlastību, lai mēs prastu vairāk lūgties un precizēja:
“Dievs gaida, ka tad, kad lūdzamies, mēs atceramies arī tos, kuri nedomā tā kā mēs, tos, kuri ir aizvēruši durvis, tos, kuriem ir grūti piedot. Tikai lūgšana var saraut ķēdes, tikai lūgšana izlīdzina ceļu uz vienotību.”
Kas attiecas uz vienotību, pāvests atgādināja, ka svēto Pētera un Pāvila svētkos tiek svētīti palliji kā vienotības simbols starp ticīgajiem un viņu Ganu. Šais svētkos tiek apliecinātas arī īpašas tuvības saites ar Konstantinopoles ekumenisko patriarhātu. “Pēteris un Andrejs bija brāļi, ar kuriem kopā ejam pretim pilnīgai vienotībai, kādu ir gribējis Kungs,” teica pāvests.
Otrais vārds, ko homīlijā uzsvēra Francisks, ir pravietojums. Svētais tēvs norādīja, ka Jēzus ir izprovocējis divus apustuļus, aicinādams tos uz pilnīgu piederību Viņam. Pēterim Viņš jautā: “Ko tu saki, kas es esmu?”, bet Pāvilu Viņš aizkustina no iekšienes. Viņš tam ne tikai liek krist pie zemes ceļā uz Damasku, bet liek krist arī viņa iedomībai. Pāvests apliecināja, ka pravietojums dzimst tad, kad ļaujam sevi izprovocēt Dievam. Tikai tas, kas atveras Dieva pārsteigumiem, kļūst par pravieti.
Raugoties uz mūsdienām, pāvests teica, ka arī šodien ir nepieciešams pravietojums, kas nesastāv no vārdiem, bet no liecības, ka dzīvot saskaņā ar Evaņģēliju ir iespējams, ka nav vajadzīgas brīnumu manifestācijas, bet gan dzīves, kas liecina par Dieva mīlestības brīnumu. Nav vajadzīgs spēks, bet korekta dzīve. Nav vajadzīgi vārdi, bet lūgšana. Nav vajadzīgas runas, bet kalpojums. Ja vēlies pravietisku Baznīcu, tad “sāc kalpot un paliec kluss,” sacīja Francisks. Viņš piebilda, ka nav vajadzīga teorija, bet liecināšana. Nav vajadzīgs būt bagātiem, bet ir vajadzīgs mīlēt nabagus. Nav vajadzīgs pelnīt sevis dēļ, bet tērēt nopelnīto citu dēļ. Nav vajadzīga pasaules piekrišana, bet ir vajadzīgs prieks par pasauli, kas nāks. Nav vajadzīgi efektīvi pastorālie projekti, bet ir vajadzīgi gani, kas dāvā savu dzīvi citu labā. Ir vajadzīgi Dievā iemīlējušies cilvēki.
