Sākas jauns pāvesta katehēžu cikls par lūgšanu

Silvija Krivteža - Vatikāns

"Dārgie brāļi un māsas, šodien mēs sāksim jaunu katehēzes ciklu par lūgšanu. Lūgšana ir ticības elpa. Lūgšana ir ticības vispiemērotākā izpausme. Tā ir sauciens, kas iziet no cilvēku sirdīm, kuri tic un uzticas Dievam", teica pāvests Francisks. Savas pārdomas viņš balstīja uz Marka evaņģēlija desmito nodaļu, kurā stāstīts par neredzīgo Bartimeju.

"Bartimejs, Timeja dēls, būdams neredzīgs, sēdēja ceļmalā un ubagoja. Viņš, izdzirdis, ka tas ir Jēzus no Nācaretes, sāka saukt un sacīja: «Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!»
Un daudzi to apsauca, lai viņš paliktu klusu. Bet viņš vēl skaļāk sauca: «Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!»
Un Jēzus, apstājies, lika viņu pasaukt. Un tie sauca neredzīgo, sacīdami viņam: «Nebīsties, celies, Viņš tevi sauc!»
Tas, nometis savu mēteli, cēlās un nāca pie Viņa.
Un Jēzus, uzrunādams, sacīja viņam: «Ko tu gribi, lai es tev daru?» Bet aklais sacīja Viņam: «Mācītāj, lai es redzu!»
Bet Jēzus viņam sacīja: «Ej, tava ticība tevi glābusi». Un tūdaļ tas redzēja un ceļā Viņam sekoja" (Mk 10, 46-52).

Svētais tēvs aicināja iedziļināties stāstā par Bartimeju. Šis cilvēks bija akls, viņš sēdēja ceļmalā un ubagoja kādā no savas pilsētas Jērikas nomalēm. Viņš nav anonīms varonis. Viņam ir seja un vārds: Bartimejs, tas ir, "Timeja dēls". Kādu dienu viņš izdzirda, ka garām varētu iet Jēzus. Jērika vienmēr bija ļaužu plūsmas krustceles, kuru nepārtraukti šķērsoja svētceļnieki un tirgotāji. Bartimejs izlēma darīt visu iespējamo, lai tikai satiktu Jēzu.

Francisks skaidroja, ka Evaņģēlijā šis cilvēks tiek raksturots kā tāds, kas kliedz pilnā balsī. Viņš neredz un nezina, vai Jēzus ir tuvu vai tālu, bet nojauš no pūļa, kas kļūst aizvien lielāks un tuvojas. Bet viņš ir pilnīgi viens, un neviens nerūpējas par viņu. Un ko Bartimejs dara? Sauc! Viņš izmanto vienīgo savā rīcībā esošo līdzekli – balsi. Viņš sauc: «Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!»

Viņa nemitīgie saucieni kaitina, un daudzi viņam pārmet, liek viņam apklust. Bet Bartimejs neklusē, tieši pretēji, viņš sāk saukt vēl skaļāk: «Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!» Pāvests skaidroja, ka vārdi «Dāvida Dēls» ir ļoti nozīmīgi, jo tie nozīmē «Mesija». Tas ir ticības apliecinājums, kas nāk no visu nicināta cilvēka mutes.

Tomēr Jēzus dzird viņa saucienu. Bartimeja lūgšana aizskar sirdi, Dieva sirdi, un viņam tiek atvērtas pestīšanas durvis. Jēzus liek viņu pasaukt. Bartimejs tūlīt pielec kājās, un tie, kuri iepriekš viņam lika klusēt, tagad ved viņu pie Mācītāja. Jēzus uzrunā viņu, aicinot izteikt savu vēlmi – tas ir svarīgi – un tad sauciens kļūst par lūgumu: «Lai es varu redzēt!»

Jēzus viņam saka: «Ej, tava ticība tevi glābusi». Šajā  nabadzīgajā, bez palīdzības atstātajā un noniecinātajā cilvēkā Viņš redz ticības spēku, kas piesaista Dieva žēlsirdību un varenību. Ticība ir divas paceltas rokas, balss, kas lūdz pestīšanas žēlastību. Katehisms apliecina, ka "pazemība ir lūgšanas pamats" (Katoliskās Baznīcas katehisms, 2559). Lūgšana nāk no zemes, no humus – no kā izriet vārdi "pazemīgs", "pazemība". Lūgšana nāk no mūsu pastāvīgajām slāpēm pēc Dieva.

Ticība ir sauciens; neticība ir šī sauciena apslāpēšana, tā ir sava veida "klusēšana". Ticība ir protests pret nožēlojamu stāvokli, kura iemeslus mēs nesaprotam; neticība aprobežojas ar ciešanām situācijā, kurai mēs esam pielāgojušies. Ticība ir cerība tikt izpestītam; neticība ir pierašana pie ļaunuma, kas mūs nospiež – skaidroja Francisks.

"Dārgie brāļi un māsas, sāksim šo katehēzes ciklu ar Bartimeja saucienu. Viņš ir neatlaidīgs cilvēks. Apkārt viņam bija ļaudis, kas skaidroja, ka ubagot ir bezjēdzīgi, ka viņa sauciens ir bez atbildes, ka tas ir troksnis, kas traucē citus, bet viņš klusēja. Un beigās saņēma to, ko bija lūdzis", teica Svētais tēvs.

Cilvēka sirdī ir balss, kas ir stiprāka par visiem argumentiem. Tā spontāni atskan no pārdomām par mūsu svētceļošanas virs zemes jēgu, īpaši tad, kad atrodamies tumsā: «Jēzu, apžēlojies par mani! Jēzu, apžēlojies par mums visiem!»

Uzrunas noslēgumā pāvests uzsvēra, ka kristieši ne tikai lūdzas, bet arī dalās lūgšanas saucienā ar visiem cilvēkiem. Svētais Pāvils skaidro, ka "visa radība sten un cieš radīšanas sāpes" (Rm 8,22). Mākslinieki bieži cenšas atspoguļot šo kluso saucienu, kas rodas pirmām kārtām cilvēka sirdī, jo cilvēks ir "Dieva ubags", citējot Katoliskās Baznīcas katehismu, teica pāvests.

Trešdienas vispārējās audiences laikā Francisks arī atgādināja, ka piektdien, 8. maijā, Pompeju sanktuārijā notiks intensīva lūgšana-suplikācija, lūdzot "Rožukroņa Karalieni", un aicināja ticīgos garīgi vienoties Dieva tautas ticības un dievbījības aktā, lai Kungs caur Vissvētākās Jaunavas Marijas aizbildniecību dāvā žēlsirdību un mieru Baznīcai un visai pasaulei.

Svētais tēvs apsveica ticīgos dažādās valodās. Itāļu valodā viņš atgādināja, ka ir sācies maija mēnesis, kas veltīts Dieva Mātei. Francisks mudināja uzticēties Marijai, kura zem krusta kļuva par mūsu Māti. Savukārt poļu valodā pāvests sacīja, ka 8. maijā tiks atzīmēti Polijas aizbildņa, bīskapa un mocekļa, svētā Staņislava svētki. Francisks apsveica arī jauniešus, slimniekus un jaunlaulāto pārus, novēlot visus Marijas mātišķajai aizbildniecībai.