Pāvests: "Ko darīt, lai mūsu sirds nebītos?"
Silvija Krivteža – Vatikāns
Šodienas Evaņģēlijā (sal Jņ 14,1-12) mēs klausāmies Jēzus tā sauktās "atvadu runas" sākumu. Šos vārdus Viņš saka mācekļiem Pēdējo vakariņu laikā, īsi pirms savām ciešanām. Tik dramatiskā brīdī Jēzus vēršas pie viņiem, sakot: "Lai jūsu sirds nebīstas!" Viņš to saka arī mums, mūsu dzīves dramatiskajās situācijās. Ko darīt, lai mūsu sirds nebītos? – jautāja pāvests.
Francisks skaidroja, ka Kungs norāda uz diviem līdzekļiem pret nemieru un bailēm. Pirmais ir: "Ticiet man!" Tas šķiet mazliet teorētisks un abstrakts padoms. Taču Jēzus vēlas mums atklāt kādu konkrētu lietu. Viņš zina, ka dzīvē vislielākais satraukums un bailes rodas no sajūtas, ka nespējam paveikt, ka esam vieni, ka pietrūkst atbalsta punktu notiekošā priekšā. Šo nemieru, ko vēl smagāku padara dažādas grūtības, mēs nevaram pārvarēt vieni paši. Mums ir vajadzīga Jēzus palīdzība – uzsvēra pāvests.
Tāpēc Jēzus aicina ticēt Viņam, tas ir, paļauties nevis uz sevi, bet uz Viņu. Atbrīvošana no nemiera sākas ar uzticēšanos. Jēzus ir augšāmcēlies un dzīvo tikai tāpēc, lai būtu vienmēr mums blakus. Tad mēs varam Viņam teikt: "Jēzu, es ticu, ka tu esi augšāmcēlies un ka esi man blakus. Es ticu, ka tu mani uzklausi. Es atnesu tev visu, kas mani satrauc, kas mani nomāc: es ticu tev un uzticos tev".
Pāvests atgādināja, ka ir vēl viens līdzeklis pret nemieru, ko Jēzus izsaka ar vārdiem: "Mana Tēva namā daudz mājokļu […] Es eju jums sagatavot vietu". Lūk, ko Jēzus izdarīja mūsu labā: Viņš sagatavoja mums vietu Debesīs. Viņš pieņēma mūsu cilvēcību, ko aiznesa pāri nāvei, uz jaunu vietu, uz Debesīm, lai tur, kur ir Viņš, būtu arī mēs.
Šī pārliecība ir liels mierinājums: katram no mums ir paredzēta vieta. Tur ir vieta arī man – uzsvēra Svētais tēvs. Mēs nedzīvojam bezmērķīgi, bez noteikta virziena. Mēs esam gaidīti, mēs esam dārgi. Dievs ir iemīlējies savu bērnu skaistumā. Mums ir sagatavota viscienīgākā un visskaistākā vieta – paradīze. Neaizmirsīsim, ka mājoklis, kas mums sagatavots, ir Debesis. Šeit mēs esam tikai īslaicīgi. Mēs esam radīti Debesīm, mūžīgai dzīvei, lai dzīvotu mūžīgi. Mūžīgi: tas ir kaut kas, ko mēs tagad nespējam pat iedomāties. Bet vēl skaistāk ir domāt, ka šis mūžīgi noritēs lielā priekā, pilnīgā kopībā ar Dievu un citiem, bez asarām, apvainojumiem, šķelšanās un nemiera.
"Bet kā sasniegt paradīzi? Kāds ir ceļš uz to?" – jautāja Francisks. Viņš skaidroja, ka atbilde rodama Jēzus vārdos: "Es esmu ceļš". Jēzus ir ceļš uz Debesīm. Mēs esam aicināti stiprināt ciešas attiecības ar Viņu, atdarināt Viņu mīlestībā, uzticīgi iet Viņa pēdās. Un es, kristietis, varu sev pajautāt: "Pa kādu ceļu eju?" Ir ceļi, kas neved uz Debesīm. Pāvests skaidroja, ka tie ir pasaulīgie ceļi, pašapliecināšanās ceļi, egoistiskās varas ceļi. Un ir Jēzus ceļš – pazemīgas mīlestības, lūgšanas, lēnprātības un paļāvības ceļš. Tas nav mans galvenā varoņa ceļš, bet Jēzus galvenā varoņa manā dzīvē ceļš. Mēs esam aicināti katru dienu iet uz priekšu, sakot Viņam: "Jēzu, ko tu domā par manu izvēli? Ko šādā situācijā darītu tu, kā attiektos pret šiem cilvēkiem?" Būtu labi lūgt Jēzu, kurš ir ceļš, lai Viņš parāda virzienu uz Debesīm. "Lai Dievmāte, Debesu Karaliene, palīdz mums sekot Jēzum, kurš mums ir atvēris Debesis", vēlēja pāvests.
