Pāvests piemin priesterus, kuri atdeva savu dzīvību, kalpojot slimajiem

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Iesākot uzrunu, Francisks atgādināja, ka Kungs vēlējās palikt ar mums Euharistijā. Tādā veidā mēs kļūstam par Viņa tabernākuliem. Ja mēs neēdīsim Viņa Miesu un nedzersim Viņa asinis, mēs neieiesim Debesu valstībā. To pats Jēzus mums atgādina. Tas ir viens no nosacījumiem, lai mēs ienāktu Debesu valstībā. Euharistija ir noslēpums – norādīja pāvests.

Otrs nosacījums – kalpošana. Lai mēs ieietu Debesu valstībā, mums ir jākalpo. Taču vispirms mums ir jāļauj, lai Kungs mums kalpo. Par to ir runa Jēzus sarunā ar apustuli Pēteri. Svētais tēvs atzina, ka to saprast nav viegli. Ja es neļaušu Kungam būt par manu kalpu, ja neļaušu, lai Viņš mani mazgā, palīdz augt, man piedod, tad es neieiešu Debesu valstībā.

Trešais punkts, kuram pāvests pievērsās, bija priesterības dāvana. Viņš apliecināja visiem garīgajiem ganiem savu garīgo tuvumu. “Mēs visi esam priesteri”, teica Francisks. “Arī bīskapi… visi. Mēs esam svaidīti, Kunga svaidītie. Mēs esam svaidīti, lai svinētu Euharistiju, svaidīti, lai kalpotu”.

Turpinājumā Svētais tēvs pieminēja tos daudzos priesterus, kuri, šajā laikā kalpojot slimniekiem, Itālijas slimnīcās atdeva savu dzīvību. Viņi dedzīgi kalpoja kopā ar ārstiem, medbrāļiem un medmāsām. Tie bija mums kaimiņos dzīvojošie svētie – viņš uzsvēra. Pāvests pieminēja arī tos priesterus, kuri atrodas tālu – kalpo cietumos, veic misiju darbu kaut kur tālās zemēs, kalpo līdz pat savas dzīvības atdevei. Viņš pieminēja vienkāršos lauku prāvestus, kuri veic savu darbu četrās, piecās vai septiņās draudzēs, braukā no viena ciematiņa uz otru, bet zina katra draudzes locekļa vārdu. Kāds priesteris esot pāvestam teicis, ka zina visu savu draudžu locekļu vārdus. Svētais tēvs izbrīnā pajautājis, vai patiešām. Un viņš atbildēja, ka zinot pat šiem cilvēkiem piederošo suņu vārdus. “Šodien es jūs nesu savā sirdī un nesu pie altāra”, teica pāvests.

Francisks pieminēja arī tos priesterus, kuri, pēdējā laikā atklājušos Baznīcas skandālu dēļ, tiek neieredzēti, apvainoti un izsmieti. Viens otrs sutanā vai kolārkreklā nevar parādīties pat uz ielas. Svētais tēvs pieminēja arī priesterus-grēciniekus, kuri kopā ar bīskapiem un pašu pāvestu neaizmirst lūgt no Kunga piedošanu un mācās piedot. Viņi labi saprot, ka viņiem ir jālūdz piedošana un jāpiedod. Mēs visi esam grēcinieki – atzina pāvests. Viņš pieminēja arī tos priesterus, kuri piedzīvo krīzi un tumsu. “Šodien jūs visi, brāļi priesteri, esat ar mani pie altāra”, viņš sacīja. “Gribu jums teikt tikai vienu – neesiet stūrgalvīgi kā Pēteris! Ļaujiet mazgāt kājas! Kungs ir jūsu kalps. Viņš ir jums līdzās, lai dotu jums spēku, lai mazgātu kājas”.

Homīlijas noslēgumā pāvests aicināja priesterus vienmēr piedot – pat tad, kad rodas šaubas. Pietiek paskatīties uz Kristu, kurš vienmēr visiem piedod. “Nebaidieties piedot!” viņš mudināja. “Esiet drošsirdīgi! Pat riskējot, piedodiet un mieriniet! Un ja kādā brīdī nevarat dot sakramentālo piedošanu, tad vismaz nesiet brāļa mierinājumu, kurš vienmēr ir līdzās un atstāj atvērtas durvis, lai cilvēks var atgriezties.”