Krustaceļš 2020: Meditācijas no Padujas cietuma

Ievads

Šogad Krustaceļa meditācijas piedāvā Padujas cietuma "Divas pilis" (Due Palazzi) ieslodzītie un kapelānu dienests. Atsaucoties uz pāvesta Franciska aicinājumu, četrpadsmit cilvēki pārdomāja mūsu Kunga Jēzus Kristus ciešanas, izdzīvojot tās paši savā dzīvē. Viņu vidū ir pieci apcietinātie; ģimene, kas cietusi no slepkavības; uz mūžu notiesāta cilvēka meita; cietuma pedagogs; ieslodzījuma vietas pārvaldes pārstāvis; kādas aizturētas personas māte; draudzes katehēte; brīvprātīgais kalpotājs; cietuma uzraugs un kāds priesteris, kurš tika apsūdzēts, bet vēlāk - pēc astoņus gadus ilga tiesas procesa - pilnībā attaisnots.

Kristus pavadīšana Viņa krusta ceļā, ieklausoties cietumu pasaulē mītošo cilvēku piesmakušajā balsī, mums dod iespēju ieskatīties neparastajā cīņā starp Dzīvību un Nāvi, atklājot, kā labā pavedieni neizbēgami savijas ar ļaunā pavedieniem. Raudzīties uz Golgātas notikumiem, esot aiz restēm, nozīmē saprast, ka daži mirkļi var pilnībā izmainīt visu dzīvi, kā tas notika ar labo slepkavu. Pietiek, ja šie mirkļi tiek piepildīti ar patiesību, ar nožēlu par izdarīto vainu, ar apziņu, ka nāve nav uz mūžiem, ar pārliecību, ka Kristus ir nevainīgais, kuru nepamatoti izsmej. Viss ir iespējams tam, kurš tic, jo arī cietuma tumsā atskan cerības pilnā vēsts: “Dievam nekas nav neiespējams” (Lk 1,37). Ja kādam tiek pasniegta roka, cilvēks, kurš bija spējīgs uz visbriesmīgāko noziegumu, var piedzīvot visnegaidītāko augšāmcelšanos. Pārliecībā, ka "pat tad, kad tiek stāstīts par ļaunumu un ciešanām, var atstāt vietu pestīšanas vēstij, ļaunuma vidū saskatot labā dinamiku un dodot tam vietu" (Svētā tēva vēstījums Pasaules komunikāciju dienā 2020).Tādējādi Krustaceļš (Via Crucis) kļūst par Gaismas ceļu (Via Lucis).

Teksti, kurus apkopoja cietuma kapelāns priesteris Marko Pocca (Pozza) un brīvprātīgā Tatjana Mario, ir uzrakstīti pirmajā personā, taču tika nolemts autoru vārdus neatklāt: tie, kuri rakstīja šīs meditācijas, vēlējās dot balsi visiem tiem, kuri šai pasaulē piedzīvo līdzīgas situācijas. Šovakar, cietumu klusumā, vienas personas balss kļūst par daudzu cilvēku balsīm.

Lūgsimies

Dievs, visvarenais Tēvs,

kas savā Dēlā Jēzū Kristū

esi ņēmis uz sevis cilvēces ievainojumus un ciešanas,

šodien, kā grēkus nožēlojošais ļaundaris, es uzdrošinos tevi lūgt: "Atceries mani!"

Šeit, šai cietuma tumsā, esmu viens Tavā priekšā,

nabags, kails, izsalcis un nicināts,

es lūdzu Tevi - lej uz manām brūcēm

piedošanas un mierinājuma eļļu,

un brālības vīnu, kas stiprina sirdi.

Dziedini mani ar savu žēlastību un iemāci man cerēt izmisumā.

Mans Kungs un mans Dievs, es ticu, palīdzi man manā neticībā.

Žēlsirdīgais Tēvs, turpini man uzticēties,

dod man aizvien jaunu iespēju,

apskauj mani savā bezgalīgajā mīlestībā.

Ar Tavu palīdzību un Svētā Gara dāvanu

arī es spēšu atpazīt Tevi un kalpot Tev savos brāļos.

Āmen.

I stacija

Jēzus notiesāts uz nāvi

(Meditāciju uzrakstījis vīrietis, kas notiesāts uz mūžu)

Un Pilāts, gribēdams Jēzu atbrīvot, atkal runāja viņiem, bet tie kliedza, sacīdami: "Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā!" Bet trešo reizi viņš tiem teica: "Ko tad Viņš ļaunu darījis? Es nekādas vainas, kas pelna nāvi, pie Viņa neatrodu. Tāpēc es Viņu pārmācīšu un atlaidīšu". Bet tie turpināja viņam uzmākties, skaļi kliedzot, pieprasīdami, lai Viņu sistu krustā; un viņu kliegšana pieņēmās. Tad Pilāts nolēma izpildīt viņu lūgumu. (Lk 23, 20-24)

Tiesas zālēs un laikrakstos daudzkārt atskan sauciens: "Sit viņu krustā, sit viņu krustā!" Šo saucienu es dzirdēju arī attiecībā uz sevi, kad man un manam tēvam tika piespriests mūža ieslodzījums. Mani sāka sist krustā, kad es vēl biju bērns: atskatoties redzu, kā es sēžu saritinājies autobusa solā ceļā uz skolu; esmu visu atstumts manas stostīšanās dēļ, bez neviena drauga. Strādāt sāku, būdams vēl pavisam mazs, un tādēļ nevarēju mācīties: zināšanu trūkums tikai vairoja manu naivumu. Pēc tam iebiedēšana nozaga bērnības prieku bērnam, kas bija dzimis septiņdesmitajos gados Kalabrijā. Es vairāk līdzinos Barabam nevis Kristum, tomēr vislielākais sods ir mana sirdsapziņa: naktī atverot acis, es izmisīgi meklēju gaismu, kas apgaismotu manu dzīvi.

Kad ieslēgts cietuma kamerā atkārtoti pārlasu Kristus Ciešanu stāstu, es izplūstu asarās: pat pēc divdesmit deviņiem cietumā pavadītiem gadiem es vēl neesmu zaudējis spēju raudāt, kaunēties par savu iepriekšējo dzīvi un par izdarīto ļaunumu. Es jūtos kā Baraba, Pēteris un Jūda vienā personā. Pagātne ir kaut kas tāds, pret ko jūtu pretīgumu, kaut arī zinu, ka tā ir mana dzīve. Jau daudzus gadus dzīvoju stingrās uzraudzības režīmā, tā nomira arī mans tēvs. Daudzreiz naktī dzirdēju viņu raudam savā kamerā. Viņš to darīja slepus, bet es to redzēju. Mēs abi atradāmies dziļā tumsā. Tomēr tajā bez-dzīvības situācijā es vienmēr meklēju kaut ko tādu, kas ir dzīvība: dīvaini atzīt, bet cietums kļuva par manu pestīšanu. Ja kādam joprojām esmu Baraba, es vairs nedusmojos, jo sirdī jūtu, ka tas nevainīgais Cilvēks, kurš tika notiesāts tāpat kā es, ir atnācis mani uzmeklēt cietumā, lai mācītu man dzīvot.

Kungs Jēzu, kaut arī mūs nomāc skaļie saucieni, mēs redzam Tevi pūlī, kurš kliedz, ka Tevi ir jāsit krustā; iespējams, ka arī paši esam viņu vidū, neapzinoties ļaunumu, uz ko esam spējīgi. No savām cietuma kamerām gribam lūgt Tavu Tēvu par tiem, kuriem, līdzīgi kā Tev, ir piespriests nāvessods, un par tiem, kuri joprojām vēlas pieņemt augstāko spriedumu Tavā vietā.

Lūgsimies

Dzīvību mīlošais Dievs, kurš gandarīšanas sakramentā mums vienmēr dāvā jaunu iespēju saņemt Tavu bezgalīgo žēlsirdību, lūdzam Tevi, dod mums gudrības dāvanu spēt uzlūkot ikvienu vīrieti un ikvienu sievieti kā Tava Gara templi un ievērot viņu neaizskaramo cieņu. Caur Kristu, mūsu Kungu. Āmen.

II stacija

Jēzus ņem savu krustu

* (Meditāciju uzrakstījuši nogalinātās meitas vecāki)

Bet kareivji ieveda Viņu tiesas pagalmā un sasauca kopā visu pulku. Un tie apģērba Viņu purpura tērpā un, nopinuši ērkšķu kroni, uzlika to Viņam. Un tie sāka Viņu sveicināt: «Sveiks, jūdu Ķēniņ!» Un ar niedri sita Viņa galvu, un spļāva Viņam, un, ceļus locīdami, pielūdza Viņu. Un tie, kad bija Viņu izsmējuši, novilka Viņam purpura drānas un ietērpa to Viņa paša drānās, un veda Viņu, lai Viņu sistu krustā. (Mk 15, 16-20)

Tajā briesmīgajā vasarā mūsu kā vecāku dzīve nomira reizē ar divām mūsu meitām. Vienu meitu un viņas draudzeni nogalināja nežēlīga cilvēka akla vardarbība; otra meita, kura brīnumainā veidā izdzīvoja, uz visiem laikiem zaudēja smaidu. Mūsu dzīvē netrūka upuru, to piepildīja darbs un rūpes par ģimeni. Saviem bērniem mācījām cieņu pret citiem un kalpošanas nabadzīgajiem vērtību. Mēs bieži uzdodam sev jautājumu: "Kāpēc šis ļaunums ir skāris tieši mūs?" Mēs nerodam mieru. Pat taisnība, uz kuru vienmēr esam paļāvušies, nav spējusi dziedināt dziļākās brūces: esam notiesāti ciest līdz pat dzīves beigām.

Laiks nav mazinājis krusta smagumu, kas ir uzlikts mūsu pleciem: mēs nevaram aizmirst tos, kuru šodien vairs nav. Esam gados veci, aizvien neaizsargāti, un esam vislielāko sāpju, kādas vien pastāv, upuri, jo esam pārdzīvojuši savas meitas nāvi.

Grūti to paskaidrot, taču brīdī, kad šķiet, ka mūs sāk pārņemt izmisums, Kungs dažādos veidos nāk mums pretī, dāvājot žēlastību mīlēt vienam otru kā dzīvesbiedriem, atbalstīt citam citu, kaut tas nav viegli. Viņš aicina mūs turēt mūsu mājas durvis atvērtas visvājākajiem, izmisušajiem, uzņemt tos, kuri klauvē, iedodot viņiem kaut zupas šķīvi. Tas, ka žēlsirdības darbus uzņemamies kā bausli, mums ir kā pestīšana: mēs negribam pakļauties ļaunumam. Dieva mīlestība patiešām ir spējīga atjaunot dzīvi, jo viņa Dēls Jēzus – vēl pirms mums - piedzīvoja cilvēciskas sāpes, lai patiesi līdzjustu mūsējām.

Kungs Jēzu, mums ir sāpīgi redzēt, kā Tevi sit, ņirgājas un izģērbj, Tu, necilvēcīgās cietsirdības nevainīgais upuri. Šajā sāpju naktī mēs lūgšanā vēršamies pie Tava Tēva, uzticot Viņam visus tos, kas cietuši no vardarbības un netaisnības.

Lūgsimies

Dievs, mūsu taisnība un pestīšana, kas esi mums dāvājis savu vienīgo Dēlu, uzaugstinot Viņu Krusta tronī, ielej mūsu sirdīs cerību, lai mēs atpazītu Tavu klātbūtni mūsu dzīves tumšajos brīžos. Mierini mūs visās ciešanās un stiprini pārbaudījumos, gaidot Viņa Valstības atnākšanu. Caur Kristu, mūsu Kungu. Āmen.

III stacija

Jēzus pirmo reizi pakrīt zem krusta

* (Meditāciju uzrakstījis kāds ieslodzītais)

Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, bet mēs uzskatījām viņu par sodītu, Dieva sasistu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam (Is 53,4-6).

Tā bija pirmā reize, kad es pakritu, bet šis kritiens man bija nāve: es atņēmu kādam cilvēkam dzīvību. Pietika ar vienu dienu, lai manā nevainojamajā dzīvē ienāktu rīcība, kurā ietverts visu baušļu pārkāpums. Es jūtos kā ļaundara pie krusta mūsdienu versija, kurš lūdz Kristu: “Atceries mani!” Es viņu iedomājos kā tādu, kurš varbūt ne tik ļoti nožēlo, cik skaidri apzinās, ka atrodas uz nepareizā ceļa. No bērnības atceros auksto un naidīgo vidi, kurā uzaugu: pietika atklāt otra trauslumu, lai tas kļūtu par uzjautrināšanās iemeslu. Es meklēju īstus draugus, gribēju, lai mani pieņem tādu, kāds es esmu, bet bez panākumiem. Es cietu tāpēc, ka citi bija laimīgi, jutu, ka citi man liek spieķus riteņos, no manis prasīja tikai upurus un noteikumu izpildi: es jutos kā svešinieks un centos par katru cenu atriebties.

Nebiju pamanījis, kā manī lēnām auga šis ļaunums. Līdz vienu vakaru sita manas tumsas stunda: vienā mirklī, kā lavīna, pār mani vēlās atmiņas par visām dzīvē piedzīvotajām netaisnībām. Dusmas noslepkavoja manī labestību, un es izdarīju daudzkārt lielāku ļaunumu nekā tas, ko biju saņēmis. Vēlāk cietumā citu ievainošana pārvērtās nicinājumā pret sevi: un daudz netrūka, lai padarītu sev galu, es biju uz robežas. Arī savu ģimeni es biju ievedis bezdibenī: manis dēļ viņi zaudēja savu labo vārdu, reputāciju, bija kļuvuši par slepkavas ģimeni. Es nemeklēju attaisnojumus - izpirkšu savu vainu līdz pēdējai dienai, jo cietumā esmu atradis cilvēkus, kuri man atdeva zaudēto uzticību.

Noliegums, ka pasaulē pastāv labais, bija mans pirmais kritiens. Otrais, slepkavība, kas bija it kā pirmā sekas: iekšēji es jau biju miris.

Kungs Jēzu, arī tu biji nokritis zemē. Pirmā reize laikam ir visgrūtākā, jo viss ir jauns: sitiens ir spēcīgs un valda apjukums. Mēs uzticam Tavam Tēvam tos, kuri noslēdzas savos spriedumos un neatzīst pieļautās kļūdas.

Lūgsimies

Dievs, kas esi piecēlis cilvēku no viņa kritiena, Tevi lūdzam: nāc palīgā mūsu vājumam un atver mūsu acis, lai mēs varētu kontemplēt Tavas mīlestības zīmes, kas izkaisītas mūsu ikdienas dzīvē. Caur Kristu, mūsu Kungu. Āmen.

IV stacija

Jēzus satiek savu Māti

* (Meditāciju uzrakstījusi sodu izcietoša dēla māte)

Pie Jēzus krusta stāvēja Viņa māte un Viņa mātes māsa Marija, Kleofasa sieva, un Marija Magdalēna. Tad Jēzus, redzēdams māti un mācekli, ko Viņš mīlēja, stāvam, sacīja savai mātei: «Sieviet, lūk, tavs dēls!» Pēc tam Viņš sacīja māceklim: «Lūk, tava māte!» Un no tās stundas māceklis ņēma viņu pie sevis. (Jņ 19, 25-27)

Ne mirkli nejutu kārdinājumu pamest savu dēlu, kad viņš tika notiesāts. Viņa aresta dienā mūsu dzīve pilnībā izmainījās: kopā ar viņu cietumā nonāca visa mūsu ģimene. Vēl šodien nav rimusi cilvēku tiesāšana, tā ir kā uzasināts asmens: pirksti, kas norāda uz mums visiem, tikai pavairo ciešanas, kuras nesam savās sirdīs.

Laikam ejot, brūces paplašinās, reizēm pat neļaujot elpot.

Es ļoti izjūtu Dievmātes tuvumu: viņa neļauj izmisumam mani nospiest, palīdz paciest citu cietsirdību. Esmu uzticējusi viņai savu dēlu: tikai Marijai es varu uzticēt savas bailes, jo viņa pati tās ir pieredzējusi, kāpjot Golgātas kalnā. Savā sirdī viņa zināja, ka Dēls nebūtu spējis izvairīties no cilvēku ļaunuma, tomēr Viņu neatstāja. Viņa bija tur, daloties sāpēs, esot Viņa tuvumā. Man šķiet, ka Jēzus, pacēlis galvu, redzēja viņas mīlestības pilnās acis un nekad nejutās viens. Tāpēc arī es gribu darīt tāpat.

Esmu ņēmusi uz sevis sava dēla vainas, un lūdzu piedošanu arī par savu pienākumu nepildīšanu. Es lūdzu sev tādu žēlsirdību, kādu var izjust tikai māte, lai mans dēls pēc soda izciešanas varētu atgriezties dzīvē. Es nepārtraukti lūdzos par viņu, lai viņš, dienu no dienas, kļūtu par citu cilvēku, tādu, kas atkal spēj mīlēt sevi un citus.

Kungs Jēzu, Tava tikšanās ar Māti krusta ceļā, iespējams, ir visaizkustinošākais un sāpīgākais brīdis. Viņas un Tava skatiena krustpunktā mēs liekam visu to ģimenes locekļu un draugu skatienus, kuri jūtas šaustīti un bezpalīdzīgi savu tuvinieku sāpīgo likteņu dēļ.

Lūgsimies

Marija, Dieva un Baznīcas māte, sava Dēla uzticīgā mācekle. Mēs vēršamies pie Tevis, lai uzticētu Tavam gādīgajam skatienam un Mātes sirds aizgādībai cilvēces saucienu, kura vaid un cieš, gaidot dienu, kurā no mūsu sejām tiks noslaucīta ikviena asara. Caur Kristu, mūsu Kungu. Āmen.

V stacija

Kirēnietis palīdz Jēzum nest krustu

* (Meditāciju uzrakstījis kāds ieslodzītais)

Un kad Viņu veda, tie aizturēja kādu Sīmani no Kirēnes, kas nāca no laukiem, un uzlika viņam krustu, lai nes to Jēzum pakaļ (Lk 23, 26).

Ar savu darbu esmu palīdzējis daudziem bērniem staigāt ar taisnu muguru. Tad kādu dienu es atrados uz zemes. Bija tā, it kā man pašam būtu salauzta mugura: mans darbs kļuva par iemeslu nekrietnai apmelošanai. Mani ielika cietumā un cietums ienāca manās mājās. Kopš tā laika esmu kļuvis klaidonis, parazīts savai pilsētai: esmu zaudējis savu vārdu – visi mani sauc tā nozieguma vārdā, kurā tiesa mani apsūdzēja, es vairs neesmu noteicējs pār savu dzīvi. To pārdomājot, man nāk prātā kāds bērns - ar saplēstām kurpēm, slapjām kājām, vecā apģērbā: tas bērns biju es. Tad kādu dienu arests: trīs vīrieši formas tērpos, protokols un cietums, kas mani dzīvu aprija savā cementa masā.

Krusts, ko man uzlika plecos, ir smags. Laika gaitā esmu iemācījies ar to sadzīvot, skatīties tam sejā, saukt to vārdā: veselas naktis mēs pavadām kopā. Ieslodzījuma vietās Kirēnes Sīmanis ir visiem pazīstams - tas ir brīvprātīgo palīgu otrais vārds. To cilvēku vārds, kuri kāpj šajā Kalvārijas kalnā, lai palīdzētu nest krustu; tie ir cilvēki, kuri atsakās no bara likuma, lai klausītu savai sirdsapziņai. Kirēnes Sīmanis ir mans kameras biedrs: es viņu satiku pirmajā cietumā pavadītajā naktī. Viņš gadiem ilgi bija dzīvojis parkā uz sola, vientuļš un nabadzīgs. Viņa vienīgā bagātība bija cepumu paka. Kad mana sieva pirmo reizi atnāca mani apraudzīt, viņš, kuram tik ļoti garšoja saldumi, uzstāja, lai es tos atdodu savai sievai. Par šo negaidīto un gādīgo žestu mana sieva izplūda asarās.

Cietumā es kļūstu vecs: taču sapņoju kādu dienu atgūt uzticību cilvēkiem.
Un kļūt kādam par prieku dāvājošo Kirēnieti.

Kungs Jēzu, Tu esi gribējis, lai no dzimšanas brīža līdz pat kāda svešinieka satikšanai krusta ceļā Tev būtu nepieciešama mūsu palīdzība. Arī mēs, līdzīgi Kirēnietim, gribam būt tuvi saviem brāļiem un māsām un līdzdarboties Tēva žēlsirdībā, atvieglojot ļaunuma jūgu, kas viņus nospiež.

Lūgsimies

Dievs, nabadzīgo aizstāvi un cietošo mierinātāj, atjauno mūs ar savu klātbūtni un palīdzi mums katru dienu nest saldo Tava mīlestības baušļa jūgu. Caur Kristu, mūsu Kungu.

Āmen.

VI stacija

Veronika noslauka Jēzus seju

* (Meditāciju uzrakstījusi draudzes katehēte)

Ar Tevi runā mana sirds: „Tevi meklē mana seja; es meklēju, Kungs, Tavu vaigu. Nenoslēp man Savu seju, neatstum dusmās savu kalpu. Tu esi mans palīgs, neatmet mani, un neatstāj mani, Dievs, mans Glābējs” (Ps 27,8-9).

Būdama katehēte, es bieži slauku citu cilvēku asaras. Un ļauju tām tecēt, jo nav iespējams apturēt saplosītu siržu plūdus. Daudzas reizes satieku izmisušus vīriešus, kuri cietuma tumsā meklē ļaunuma, kas viņiem šķiet bezgalīgs, iemeslu. Šīm asarām ir sakāves un vientulības, nožēlas un sapratnes trūkuma garša. Es bieži iedomājos Jēzu cietumā manā vietā -  kā Viņš slaucītu šīs asaras? Kā mazinātu šo cilvēku ciešanas, kuri neatrod izeju no tā, kas ir kļuvuši, padodoties ļaunumam?

Atbildes meklēšana ir grūts uzdevums, kas mūsu mazajai un ierobežotajai cilvēciskajai loģikai bieži vien nav saprotama. Kristus ieteiktais veids ir kontemplēt šīs sāpju izkropļotās sejas, nejūtot bailes. Viņš lūdz mani palikt viņiem blakus, respektējot viņu klusumu, ieklausoties viņu sāpēs, cenšoties skatīties pāri aizspriedumiem. Līdzīgi kā Kristus ar mīlestības pilnām acīm skatās uz mūsu trauslumu un mūsu ierobežojumiem. Pateicoties šādam skatienam, kurš nevis tiesā, bet gan dod dzīvību un cerību, ikvienam, arī ieslodzītajam, katru dienu tiek dāvāta iespēja kļūt par jaunu cilvēku.

Tad arī zemē kritušās asaras var kļūt par tāda skaistuma asnu, ko grūti pat iedomāties.

Kungs Jēzu, Veronika izjuta pret Tevi līdzjūtību: viņa satika cietošu cilvēku un atklāja Dieva vaigu. Lūgšanā mēs uzticam Tavam Tēvam mūslaiku vīriešus un sievietes, kuri turpina slaucīt daudzu mūsu brāļu asaras.

Lūgsimies

Dievs, patiesā gaisma un gaismas avots, kurš vājumā atklāj mīlestības visvarenību un bezgalību, atstāj mūsu sirdīs sava vaiga nospiedumu, lai mēs varam atpazīt Tevi cilvēces ciešanās. Caur Kristu, mūsu Kungu. Āmen.

VII stacija

Jēzus pakrīt otro reizi

* (Meditāciju uzrakstījis kāds ieslodzītais)

Jēzus sacīja: “Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara”. Un tie, dalot Viņa drēbes, meta kauliņus. (Lk 23.34)

Ejot gar cietumu, es nereti pārgāju uz ielas otru pusi, sev sakot: "Es nekad nebūšu tur iekšā!". Reizēm, kad skatījos uz cietumu, mani pārņēma grūtsirdība un tumsa - likās, ka eju garām dzīvojošu mirušo kapsētai. Tad kādu dienu mēs kopā ar brāli nonācām aiz restēm. It kā ar to vēl būtu par maz, ievilku tur iekšā arī savu tēvu un māti. Cietums no svešas zemes kļuva par mūsu mājām: mēs, vīrieši, bijām vienā kamerā, mūsu māte - otrā. Es raudzījos uz viņiem un man bija kauns par sevi: es vairs nespēju nosaukt sevi par cilvēku. Manas vainas dēļ viņi cietumā noveco.

Esmu kritis zemē divas reizes. Pirmoreiz, kad ļaunums mani aizrāva un es padevos – tirdzniecība ar narkotikām manās acīs bija kaut kas vērtīgāks nekā tēva darbs, kurš lieca savu muguru desmit stundas dienā. Otrreiz, kad pēc ģimenes sagraušanas sāku sev jautāt: "Kas es esmu, ja Kristus mirst par mani?" Mātes acīs es lasīju Jēzus saucienu - “Tēvs, piedod viņiem, jo ​​viņi nezina, ko dara". Viņa ņēma uz sevis visu mājas vīriešu kaunu, lai glābtu ģimeni. Šim kritienam ir arī mana tēva seja, kurš izmisis slepus dzīvoja savā kamerā. Tikai šodien es varu atzīt, ka tajos gados es nezināju, ko daru. Tagad, to zinot, ar Dieva palīdzību mēģinu atjaunot savu dzīvi. Es esmu parādā saviem vecākiem: pirms gadiem viņi izsolē pārdeva mūsu dārgākās lietas, jo negribēja, lai es dzīvotu uz ielas. Esmu parādā, galvenokārt, sev - pat doma, ka ļaunums varētu turpināt valdīt pār manu dzīvi, man ir neizturama. Tā ir kļuvusi par manu krusta ceļu.

Kungs Jēzu, tu atkal esi nokritis zemē: Tevi nospiež mana pieķeršanās ļaunumam un manas bailes nespēt būt labākam cilvēkam. Ar ticību vēršamies pie Tava Tēva un lūdzam Viņu par visiem tiem, kuri vēl nav spējuši izbēgt no sātana varas, no viņa darbu valdzinājuma un viņa tūkstošveidīgajiem kārdinājumiem.

Lūgsimies

Dievs, kas mūs neatstāj tumsā un nāves ēnā, stiprini mūsu vājumu, atbrīvo mūs no ļaunā valgiem un aizsargā ar sava Spēka vairogu, lai mēs varam mūžīgi dziedāt par Tavu žēlsirdību. Caur Kristu, mūsu Kungu. Āmen.

VIII stacija

Jēzus satiek Jeruzalemes sievietes

* (Meditaciju uzrakstījusi uz mūžu notiesātā cilvēka meita)

Viņam sekoja liels pulks ļaužu un sieviešu, kas Viņu apraudāja un nožēloja. Bet Jēzus, pagriezies pret tām, sacīja: Jeruzalemes meitas, neraudiet par mani, bet raudiet pašas par sevi un savu bērnu dēļ! Jo nāks dienas, kad sacīs: Svētīgas neauglīgās un tās miesas, kas nav dzemdējušas, un krūtis, kas nav barojušas. Tad sāks runāt kalniem: gāzieties pār mums, un uz pakalniem: apklājiet mūs! Jo, ja to dara ar zaļu koku, kas notiks ar nokaltušo? (Lk 23, 27-31).

Cik gan reizes, būdama notiesāta cilvēka meita, esmu dzirdējusi jautājumu: "Jūs mīlat savu tēti: bet vai kādreiz esat domājusi par sāpēm, ko jūsu tēvs ir nodarījis saviem upuriem?" Nekad neesmu izvairījusies no atbildes: "Protams, nav iespējams par to nedomāt," es saku. Un tad es uzdodu jautājumu arī viņiem: "Vai esat kādreiz padomājuši, ka no visiem mana tēva rīcības upuriem es biju pirmā? Divdesmit astoņus gadus es izciešu sodu, augot bez tēva”. Visus šos gadus esmu dzīvojusi ar dusmām, nemieru, skumjām: un viņa neesamība kļūst aizvien smagāka. Esmu šķērsojusi Itāliju no dienvidiem līdz ziemeļiem, lai būtu viņam tuvu. Es pazīstu pilsētas nevis pēc to pieminekļiem, bet pēc cietumiem, kurus esmu apmeklējusi. Šķiet, ka esmu kā tāds Telemaks, kurš dodas meklēt savu tēvu Odiseju: mans ceļojums ir mīlestības ceļojums pa Itālijas cietumiem.  

Pirms gadiem es zaudēju mīļoto personu, jo esmu cietumnieka meita. Mana māte kļuva par depresijas upuri, ģimene sabruka. Es paliku viena ar savu mazo algu, lai nestu šīs saplosītās dzīves nastu. Dzīve piespieda mani kļūt par sievieti, nedodot man laiku būt bērnam. Mūsu mājās viss ir via crucis: tētis ir viens no tiem, kam piespriests mūža ieslodzījums. Dienā, kad apprecējos, sapņoju, ka viņš būs man blakus: bet arī tad viņš varēja par mani domāt tikai no simtiem kilometru attāluma. "Tāda ir dzīve!" - es sev atkārtoju, lai nezaudētu drosmi. Un tā ir taisnība: ir vecāki, kuri no mīlestības iemācās gaidīt, kamēr bērni izaug. Man, mīlestības dēļ, nākas gaidīt tēta atgriešanos.

Tādiem kā mēs, cerība ir pienākums.  

Kungs Jēzu, Tavu pārmetumu Jeruzalemes sievietēm mēs izjūtam kā brīdinājumu katrai no mums. Tas mūs aicina atgriezties, reliģisko sentimentālismu aizstājot ar ticību, kas sakņojas Tavā Vārdā. Mēs lūdzam par tiem, kuri ir spiesti nest kauna nastu, pamestības ciešanas un klātbūtnes tukšumu. Un katram no mums lūdzam – neļauj, lai mūsu bērnus piemeklē tēvu grēki.

Lūgsimies

Dievs, visa labā Tēvs, kurš neatstāj savus bērnus dzīves pārbaudījumos, dod mums žēlastību, lai mēs varētu atpūsties Tavā mīlestībā un vienmēr baudīt tavas klātbūtnes mierinājumu. Caur Kristu, mūsu Kungu. Āmen.

IX stacija

Jēzus pakrīt trešo reizi

* (Meditāciju uzrakstījis kāds ieslodzītais)

Ir labi cilvēkam, kas savu jūgu jaunībā nes; lai viņš sēž vientuļš un kluss, jo tas tam uzlikts; lai krīt uz sava vaiga pīšļos, varbūt vēl ir cerība; lai pagriež savu vaigu sitējam, lai saņem nievas papilnam. Jo Kungs neatstumj uz visiem laikiem: Viņš gan apbēdina, bet Viņš atkal apžēlojas pēc savas lielās žēlastības (Raudu dziesma 3,27-32).

Kritiens uz zemes nekad nav patīkams: krist atkal un atkal ir ne tikai neglīti, bet arī kļūst par sava veida sodu, it kā cilvēks vairs nespētu stāvēt kājās. Kā cilvēks esmu kritis pārāk daudz reižu: un tikpat daudz reižu esmu cēlies augšā. Cietumā es bieži domāju par to, cik reizes mazs bērns krīt zemē, pirms iemācās staigāt. Aizvien vairāk pārliecinos, ka šie kritieni ir ģenerālmēģinājums tiem kritieniem, kurus piedzīvojam pieauguši. Būdams bērns, es piedzīvoju cietumu savās mājās – mocījos bailēs no soda, bērna bezrūpību man nācās aizstāt ar pieaugušo skumjām. No tiem gadiem atceros māsu Gabrielu, vienīgo personu, kas man saistās ar svētkiem. Viņa vienīgā manā ļaunumā saskatīja labo. Tāpat kā Pēteris es meklēju un atradu tūkstošiem attaisnojumu savām kļūdām. Dīvaini, bet manī vienmēr palika kaut kripatiņa labā.

Cietumā es kļuvu par vectēvu, taču nevarēju būt pie savas meitas viņas grūtniecības laikā. Kādu dienu es savai mazmeitiņai stāstīšu nevis par ļaunumu, ko esmu darījis, bet gan par labo, ko esmu pieredzējis Stāstīšu par tiem, kuri man guļot zemē, palīdzēja saņemt Dieva žēlsirdību. Cietumā izmisumā dzen apziņa, ka tavā dzīvē nekam vairs nav jēgas. Tā ir ciešanu virsotne - tu jūties vientuļāks par visiem vientuļniekiem pasaulē. Ir taisnība, ka es tiku sadauzīts tūkstoš gabalos, taču ir skaisti, ka šos gabalus atkal var salikt kopā. Tas nav viegli, tomēr tas ir vienīgais, kam šeit, cietumā, joprojām ir nozīme.

Kungs Jēzu, trešo reizi tu nokrīti zemē un, kad visi domā, ka tās ir beigas, tu atkal piecelies. Ar paļāvību mēs atdodamies Tava Tēva rokās un uzticam Viņam tos, kuri jūtas ieslodzīti savu kļūdu bezdibenī, lai viņiem būtu spēks piecelties un drosme ļaut sev palīdzēt.

Lūgsimies

Dievs, Tu esi cietoksnis tiem, kuri cer uz Tevi. Tiem, kuri seko Tavai mācībai, Tu ļauj dzīvot mierā, stiprini mūsu nedrošos soļus, piecel no mūsu neuzticību kritieniem, ielej mūsu brūcēs mierinājuma eļļu un cerības vīnu. Caur Kristu, mūsu Kungu. Āmen.

X stacija

Jēzum novelk drēbes

* (Meditāciju uzrakstījusi cietuma pedagoģe)

Tad kareivji, piesituši Viņu krustā, paņēma Viņa drēbes un sadalīja četrās daļās, katram kareivim pa daļai, un svārkus. Bet svārki nebija šūti: tie bija viscaur austi. Tad tie viens otram sacīja: «Nedalīsim tos, bet metīsim kauliņus, kam tie būs». Tā piepildījās, kas teikts Rakstos: viņi sadalīja savā starpā manas drēbes, bet par maniem svārkiem meta kauliņus. (Jņ 19, 23-24).

Būdama cietuma pedagoģe, redzu, kā cietumā ienāk cilvēks, kas visu zaudējis. Izdarīto grēku dēļ viņam ir atņemta jelkāda cieņa, respekts pret sevi un citiem. Katru dienu es pamanu, ka esot aiz restēm, šāda cilvēka autonomija aizvien mazinās: viņam vajag manu palīdzību, lai kaut vai uzrakstītu vēstuli. Man ir uzticētas šīs personas, kas ir aizturētas  -  tie ir bezpalīdzīgi vīrieši, satraukti savā trauslumā, kuri bieži vien nespēj pat izprast pašu nodarīto ļaunumu. Reizēm viņi atgādina tikko dzimušus zīdaiņus, kurus vēl var veidot. Nojaušu, ka viņu dzīve var sākt virzīties pilnīgi citā virzienā, pilnībā novēršoties no ļaunuma.

Tomēr mani spēki ar katru dienu vājinās. Būt par dusmu, sāpju un ļaunuma piltuvi nav viegli pat vislabāk sagatavotam vīrietim vai sievietei. Es izvēlējos šo darbu pēc tam, kad frontālā sadursmē manu māti nogalināja puisis narkotisko vielu reibumā. Nekavējoties nolēmu reaģēt uz šo ļaunumu ar labu. Un kaut arī mīlu šo darbu, reizēm man ir grūti atrast spēku to turpināt.

Šajā delikātajā kalpojumā mēs nedrīsktam justies pamesti, lai spētu atbalstīt tos daudzos cilvēkus, kas mums tiek uzticēti un kuri katru dienu riskē noslīkt izmisumā.

Kungs Jēzu, kontemplējot Tevi brīdī, kad tev novelk drēbes, mēs jūtamies apmulsuši un nokaunējušies. Jau sākot ar pirmo cilvēku mēs bēgam kailas patiesības priekšā. Mēs slēpjamies aiz cienīgām maskām un aužam melu drēbes, bieži no nabadzīgo cilvēku nodilušajām skrandām, jo alkatīgi slāpstam pēc naudas un varas. Lai Tavs Tēvs apžēlojas par mums un pacietīgi palīdz mums būt vienkāršākiem, atklātākiem, patiesākiem: spējīgiem pilnībā atteikties no liekulības ieročiem.

Lūgsimies

Dievs, kurš mūs atbrīvo ar Savu patiesību, noģērb mūsos veco cilvēku, kas mūsos pretojas, un ietērp mūs savā gaismā, lai mēs būtu Tavas godības atspulgs pasaulē. Caur Kristu, mūsu Kungu. Āmen.

XI stacija

Jēzus piesit pie krusta

* (Meditāciju uzrakstījis notiesāts un vēlāk attaisnots priesteris)

Kad tie nonāca vietā, kas saucas Kalvārija, tur tie sita Viņu un slepkavas krustā: vienu pa labi, otru pa kreisi  Bet Jēzus sacīja: «Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara». Un tie, dalot Viņa drēbes, meta kauliņus. Un ļaudis stāvēja un skatījās; un priekšnieki kopā ar tiem izsmēja Viņu, sacīdami: «Citiem Viņš palīdzēja, - lai glābj sevi, ja Viņš ir Kristus, Dieva izredzētais». Arī kareivji, Viņu izsmiedami, nāca un sniedza Viņam etiķi,. Un sacīja: «Ja Tu esi jūdu ķēniņš, tad glāb sevi!» Un bija arī virs Viņa uzraksts, rakstīts grieķu un latīņu, un ebreju valodā: Šis ir jūdu Ķēniņš. Bet viens no tiem ļaundariem, kas bija piesists krustā, zaimoja Viņu, sacīdams: «Ja Tu esi Kristus, tad glāb sevi un mūs!» Bet otrs atbildēdams norāja viņu un sacīja: «Pats tu, būdams tanī pat sodā, nebīsties Dieva! Jo mēs taču saņemam taisnīgi un pienācīgi par mūsu darbiem, bet Viņš nekā ļauna nav darījis». Un viņš sacīja Jēzum: «Kungs, piemini mani, kad Tu nāksi savā valstībā!» Un Jēzus sacīja viņam: «Patiesi, es tev saku: šodien tu būsi ar mani paradīzē» (Lk 23, 33-43)

Kristus pienaglots pie krusta. Cik gan reizes, būdams priesteris, esmu meditējis šo Evaņģēlija fragmentu. Bet tad kādu dienu mani pašu piesita krustā un es sajutu visu šī koka smagumu: apsūdzība man tika izteikta ar vārdiem, kas bija cieti kā naglas, kalns, kurā kāpu, bija stāvs, sāpes griezās ādā. Tumšākais brīdis bija redzēt savu vārdu, izkārtu pie tiesas zāles durvīm: tai brīdī es sapratu, ka esmu cilvēks, kurš ir spiests pierādīt savu nevainību, nebūdams vainīgs. Es karājos krustā desmit gadus, tas bija mans via crucis, piepildīts ar tiesu dokumentiem, aizdomām, apsūdzībām, apvainojumiem. Tiesas zālēs vienmēr meklēju pie sienas piekārto krucifiksu, skatījos uz to, kamēr likums izmeklēja manu vēsturi.

Kādā brīdī kauns manī modināja domu, ka labāk būtu to visu izbeigt. Tomēr nolēmu neatteikties būt par priesteri, kas vienmēr esmu bijis. Nekad neesmu centies saīsināt krustu, arī tad, kad likums man to ļāva. Es izvēlējos parasto tiesas procesu: sevis dēļ, to zēnu dēļ, kurus mācīju semināra gados, viņu ģimeņu dēļ. Kamēr turpināju kāpt savā Kalvārijas kalnā, es viņus visus atradu savā ceļā. Viņi kļuva par maniem kirēniešiem, palīdzēja man nest smago krustu, noslaucīja tik daudz asaru. Kopā ar mani daudzi no viņiem lūdzās par puisi, kurš mani apsūdzēja – un mēs nekad nepārstāsim to darīt. Dienā, kad mani pilnībā attaisnoja, es atklāju, ka esmu laimīgāks nekā pirms desmit gadiem, jo ar savu roku biju pieskāries Dieva darbībai manā dzīvē. Piesista krustā, mana priesterība iemirdzējās jaunā gaismā.

Kungs Jēzu, Tava mīlestība uz mums līdz pat galam aizveda Tevi uz Krusta. Tu mirsti, bet nekad nepagursti piedot un dāvāt mums dzīvību. Mēs uzticam Tavam Tēvam šīs vēstures nevainīgos, kuri ir cietuši netaisnīgu sodu. Lai viņu sirdīs atskan Tavu vārdu atbalss: "Šodien tu būsi kopā ar mani Paradīzē".

Lūgsimies

Dievs, žēlsirdības un piedošanas avots, kurš sevi atklāj cilvēces ciešanās, apgaismo mūs ar žēlastību, kas plūst no krustā Sistā brūcēm, un palīdzi mums izturēt ticībā tumšajā pārbaudījumu naktī. Caur Kristu, mūsu Kungu. Āmen.

XII stacija

Jēzus mirst pie krusta

* (Meditāciju uzrakstījis ieslodzījuma vietas pārvaldes pārstāvis)

Bija ap sesto stundu, un tumsa iestājās līdz pat devītajai stundai. Un saule aptumšojās, un priekškars svētnīcā pārplīsa vidū pušu. Un Jēzus sauca skaļā balsī, sacīdams: «Tēvs, Tavās rokās es nododu savu garu!» Un Viņš, to teikdams, izdvesa garu. (Lk 23, 44-46).

Kā ieslodzījuma vietas pārvaldes pārstāvis es nedrīkstu nevienu cilvēku pienaglot viņa spriedumam: tas nozīmētu viņu sodīt otro reizi. Ir svarīgi, lai cilvēks izpērk nodarīto ļaunumu. Ja tas netiktu pieprasīts, tad liecinātu par nepietiekamu uzmanību pret viņa noziegumu, par šādu nepieļaujamu darbību, kuru dēļ fiziski un morāli ir cietuši cilvēki, attaisnošanu.

Taču patiess taisnīgums ir iespējams tikai caur žēlsirdību, kas nepienaglo cilvēku uz mūžu pie krusta. Žēlsirdība piedāvā sevi kā ceļvedi, palīdzot viņam piecelties, mācot viņam pieņemt to labo, kas, neskatoties uz izdarīto ļaunumu, nekad pilnībā nav zudis viņa sirdī. Tikai atgūstot savu cilvēcību, notiesātā persona varēs to ieraudzīt otrā cilvēkā, arī upurī, kuram likusi ciest. Lai arī atdzimšanas ceļš ir mokošs un vienmēr pastāv risks atkal krist ļaunumā, nav citu iespēju, lai mēģinātu rekonstruēt personīgo un kopienas vēsturi.

Sprieduma stingrība notiesātajā vājina cerību, bet palīdzot viņam pārdomāt un meklēt savas rīcības iemeslus, viņš var paskatīties uz sevi no cita skatupunkta. Tomēr, lai to panāktu, ir jāiemācās saskatīt personu, kas slēpjas aiz nodarītā nozieguma. Reizēm izdodas nojaust horizontu, kas notiesātā cilvēkā var modināt cerību un pēc soda izciešanas ļaut viņam atgriezties sabiedrībā, aicinot to pieņemt, gadījumā, ja pirms tam viņš ticis atmests.

Jo mēs visi, arī notiesātie, esam vienas cilvēces bērni.

Kungs Jēzu, tu mirsti korumpēta sprieduma dēļ, ko pasludināja nelietīgi un no Patiesības spožā spēka pārbijušies tiesneši. Mēs uzticam Tavam Tēvam prokurorus, tiesnešus un advokātus, lai viņi godprātīgi veiktu savu kalpojumu savas valsts un tās pilsoņu, īpaši to, kuri cieš no nabadzības, labā.

Lūgsimies

Dievs, taisnības un miera karali, kurš sava Dēla saucienā sadzirdēji visas cilvēces saucienu, māci mums neidentificēt cilvēku ar viņa izdarīto ļaunumu un palīdzi mums katrā ieraudzīt Tava Gara dzīvo liesmu. Caur Kristu, mūsu Kungu. Āmen.

XIII stacija

Jēzus miesas tiek noņemtas no krusta

* (Meditācijas uzrakstījis klosterbrālis – brīvprātīgais)

Un, lūk, viens vīrs, Jāzeps vārdā, būdams labs un taisnīgs cilvēks, kas bija pilsētas pārvaldes loceklis, No Arimatejas, Jūdejas pilsētas, kas arī pats gaidīja Dieva valstību, nepiekrita to lēmumiem un darbiem. Šis aizgāja pie Pilāta un lūdza Jēzus miesas. Un viņš tās noņēma un ietina audeklā, un ielika izcirstā kapā, kur vēl neviens nebija glabāts (Lk 23, 50-53)

Apcietinātie cilvēki vienmēr ir bijuši mani skolotāji. Jau sešdesmit gadus darbojos cietumos kā brīvprātīgais brālis  un vienmēr esmu slavējis dienu, kad pirmo reizi iepazinu šo apslēpto pasauli. No viņu skatieniem es skaidri sapratu, ka arī es varētu būt viņu vietā, ja mana dzīve būtu gājusi citā virzienā. Mēs, kristieši, bieži krītam maldīgā apziņā, ka esam labāki nekā citi. It kā tas, ka mēs spējam parūpēties par nabadzīgajiem, ļautu mums būt pārākiem un citu tiesnešiem, tiesājot viņus tik reizes, cik vēlamies, bez iespējas spriedumu pārsūdzēt.

Kristus savā dzīvē izvēlējās un gribēja būt kopā ar vismazākajiem: viņš pārstaigāja pasaules aizmirstās perifērijas - zagļu, spitālīgo, prostitūtu, krāpnieku vidū. Viņš gribēja dalīties viņu nabadzībā, vientulībā, satraukumā. Es vienmēr domāju, ka tieši te atklājas Viņa vārdu: “Es biju cietumā, un tu mani apmeklēji” (Mt 25,36) patiesā jēga.

Pārejot no vienas cietuma kameras uz citu, es redzu nāvi, kas tajās mājo. Cietums turpina apglabāt dzīvus cilvēkus: viņus neviens vairs nevēlas. Man Kristus katru reizi atkārto: “Ej, neapstājies. Pacel viņus vēlreiz." Es nedrīkstu Viņu neklausīt - pat vissliktākajā cilvēkā vienmēr ir Dievs, lai cik aptraipīta būtu viņa pagātne. Man vienkārši jāuzliek aizsprosts savām domām, jāapstājas klusumā to seju priekšā, kuras izpostījis ļaunums, un jāklausās viņos ar žēlsirdību. Tas ir vienīgais veids, kādu es zinu, kā pieņemt cilvēku - aizsedzot skatienam kļūdu, ko viņš ir pieļāvis. Tikai šādā veidā viņš varēs uzticēties un atgūt spēkus ļauties Labajam, iztēlojoties sevi citādu nekā viņš ir tagad.

Kungs Jēzu, tavs ķermenis, ko deformējis smagais grēks, tagad ir ietīts palagā un nolikts uz kailas zemes: lūk, tā ir jauna radīšana. Mēs uzticam Tavam Tēvam Baznīcu, kas dzimst no tava caurdurtā sāna, lai tā nekad neatkāptos neveiksmju un šķietamības priekšā, bet turpinētu iziet, lai nestu visiem priecīgo pestīšanas vēsti.

Lūgsimies

Dievs, visu lietu sākums un beigas, kas ar Kristus Lieldienu upuri esi izpircis visu cilvēci, dāvā mums Krusta gudrību, lai mēs spētu paļauties uz Tavu gribu, pieņemot to ar priecīgu un pateicīgu dvēseli. Caur Kristu, mūsu Kungu. Āmen.

XIV stacija

Jēzus tiek guldīts kapā

* (Meditāciju uzrakstījis cietuma uzraugs)

Tā bija sagatavošanās diena, un sabats jau tuvojās. Bet sekotājas sievietes, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas, redzēja kapu un to, kā Viņa miesas tika noliktas. Un atgriezušās, viņas sagatavoja smaržas un svaidāmās zāles, bet sabatu saskaņā ar bauslību tās pavadīja klusu (Lk 23, 54-56).

Pildot savu misiju kā cietuma uzraugs katru dienu saskaros ar cietumā ieslodzīto cilvēku ciešanām. Nav viegli sastapties ar to, kuru ir uzvarējis ļaunums un kurš ir nodarījis milzīgas brūces citiem cilvēkiem, sarežģījot viņu dzīvi. Tomēr vienaldzība cietumā rada jaunus ievainojumus to cilvēku dzīvē, kas ir pakrituši un tagad gandara taisnībai. Mans kolēģis, kas bija mans skolotājs, bieži atkārtoja: “Cietums tevi pārveido: labs cilvēks var kļūt par sadistisku cilvēku. Ļauns var kļūt labāks." Rezultāts ir atkarīgs arī no manis, tāpēc nepadošanās ir būtiska, lai sasniegtu mūsu darba mērķi: dot vēl vienu iespēju tiem, kas ir izvēlējušies ļaunumu. Lai to panāktu, nepietiek vienkārši atvērt un aizvērt kameras durvis -  šajā žestā ir jāieliek kaut nedaudz cilvēcības.

Respektējot katra cilvēka laiku, arī šajā smagajā pasaulē var lēnām uzplaukt cilvēciskas attiecības. Tās izpaužas žestos, uzmanības pievēršanā un vārdos, kas spēj kaut ko mainīt, pat ja tos pasaka klusi. Man nav kauns kalpot kā pastāvīgajam diakonam, nēsājot formas tērpu, ar kuru lepojos. Es pazīstu ciešanas un izmisumu: pats tās piedzīvoju, būdams bērns. Un man gribētos būt par atskaites punktu tiem, kurus satieku aiz restēm. Es visādi pūlos, lai stiprinātu cerību cilvēkos, kas ir padevušies, kuri baidās no brīža, kad kādu dienu atstās cietumu, un riskēs atkal būt sabiedrības atmesti.

Cietumā es viņiem atgādinu, ka ar Dievu nevienam grēkam nekad nebūs pēdējais vārds.

Kungs Jēzu, Tu atkal esi nodots cilvēku rokās, tikai šoreiz tās ir Jāzepa no Arimatejas un dažu no Galilejas nākošu dievbijīgu sieviešu mīlošās rokas, kuri zina, cik dārgs ir Tavs ķermenis. Šīs rokas simbolizē visu to cilvēku rokas, kuri nenogurstoši Tev kalpo un dara redzamu mīlestību, uz kuru cilvēks ir spējīgs. Tieši šī mīlestība ļauj mums cerēt uz labāku pasauli: pietiek, ja cilvēks ir gatavs ļaut sevi sasniegt žēlastībai, kas nāk no Tevis. Lūgšanā mēs uzticam Tavam Tēvam visus cietumu uzraudzības darbiniekus un tos, kuri viņiem palīdz.

Lūgsimies

Dievs, mūžīgā gaisma un diena bez norieta, piepildi ar savām dāvanām tos, kas veltījušies Tevis slavēšanai un kalpošanai tiem, kuri cieš neskaitāmās cilvēces sāpju vietās. Caur Kristu, mūsu Kungu. Āmen

Tulkoja m. Silvija Krivteža un m. Biruta Krivteža