Pēc labā ilgojas pat vissamaitātākie cilvēki

Jānis Evertovskis – Vatikāns 

Šodienas katehēzes mācībā Francisks aplūkoja ceturto Kalna svētību: “Svētīgi ir tie, kuri alkst un slāpst pēc taisnības, jo viņi to saņems” (Mt 5, 6). Alkas jeb izsalkums un slāpes ir primāras vajadzības, kas attiecas uz izdzīvošanu. “Šeit nav runa par vispārīgu vēlmi,” viņš uzsvēra, “bet par tādu vitālu un ikdienai nepieciešamu prasību kā iztika.” 

Bet ko nozīmē alkt un slāpt pēc taisnības? – jautāja Svētais tēvs. Bez šaubām, mēs nerunājam par tiem, kuri tiecas atriebties. Tieši pretēji, iepriekšējā svētība skāra lēnprātību. Dažādas netaisnības noteikti ievaino cilvēci. Sabiedrībai ir steidzami vajadzīga vienlīdzība, patiesība un sociālā taisnība. Jāatceras, ka ļaunums, kura rezultātā daudzas sievietes un daudzi vīrieši visā pasaulē cieš, aizsniedz paša Dieva Tēva sirdi. Kuram gan tēvam nesāp, redzot savu bērnu ciešanas?

Svētie Raksti runā par nabagu un apspiesto cilvēku sāpēm, kas ir zināmas Dievam un kurās viņš tiem jūt līdzi. Izceļošanas grāmatā lasām par to, kā Dievs atbrīvo savu tautu. Tomēr alkas un slāpes pēc taisnības, par kurām runā Kristus, ir vēl dziļākas par leģitīmo vajadzību pēc cilvēciskās taisnības, ko katrs cilvēks nes savā sirdī. Kalna mācībā Jēzus runā par taisnību, kas ir “lielāka par cilvēktiesībām vai personīgo pilnību”. Viņš saka: “Ja jūsu taisnība nebūs lielāka par Rakstu zinātāju un farizeju taisnību, jūs neieiesiet debesu valstībā (Mt 5, 20). Un tā ir taisnība, kas nāk no Dieva (sal. 1 Kor 1, 30). 

Turpinājumā pāvests norādīja, ka Svētajos Rakstos izteiktās slāpes ir daudz dziļākas par fiziskajām slāpēm. Šīs slāpes sakņojas pašā mūsu būtībā. “Dievs, mans Dievs Tu esi, es meklēju Tevi no agra rīta. Pēc Tevis slāpst mana dvēsele, mana miesa ilgojas pēc Tevis kā izkaltusi, sausa zeme bez ūdens” (Ps 63, 2). Šajā sakarā Baznīcas tēvi runā par dziļu iekšēju nemieru, kas mīt katra cilvēka sirdī. Svētais Augustīns apgalvo, ka mēs esam radīti Kungam un mūsu sirds būs nemierīga tik ilgi, kamēr neatdusēsies Viņā. Cilvēkā ir iekšējas slāpes, iekšējs izsalkums, iekšējs nemiers – piebilda Francisks. 

Pāvests uzsvēra, ka katrā cilvēkā – pat vissamaitātākajā, pat tādā, kurš atrodas tālu no labā, ir apslēptas ilgas pēc gaismas. Pat ja cilvēks smok zem maldu gruvešiem, viņa sirdī ir slāpes pēc patiesības un labā, kas ir nekas cits kā slāpes pēc Dieva. Šo slāpju izraisītājs ir Svētais Gars. 

Tāpēc Baznīca ir aicināta sludināt visiem Svētā Gara piesūcināto Dieva Vārdu. Jēzus Kristus Evaņģēlijs ir vislielākā taisnība, kāda jebkad varēja tikt cilvēcei dāvāta – uzsvēra Francisks. Tā ir vitāli nepieciešama cilvēka sirdij, pat ja cilvēks to neapzinās. 

Tad, kad vīrietis un sieviete slēdz laulību, viņi domā par kaut ko cēlu un skaistu, un, ja viņi saglabās dzīvas šīs ilgas, tad, neraugoties ne uz kādām grūtībām un problēmām, vienmēr atradīs ceļu uz priekšu. Viņus atbalstīs Dieva žēlastība. Pāvests atgādināja, ka šīs slāpes ir arī jauniešos. Viņi nedrīkst tās pazaudēt!

Katram cilvēkam vajadzētu mēģināt saprast, kas, patiešām, ir tas svarīgākais viņa dzīvē, kas viņam ir patiesi vajadzīgs, kas nāk par labu un kas ir tās otršķirīgās lietas, bez kurām mierīgi var iztikt – uzsvēra Svētais tēvs. 

Ar ceturtās svētības vārdiem Jēzus atklāj, ka ir kādas alkas un slāpes, kas netiks pieviltas un kas noteikti tiks piepildītas, jo tās atbilst paša Dieva vēlmei, Svētā Gara, kurš ir mīlestība, ilgām. Noslēgumā pāvests novēlēja, lai Kungs dod mums šo žēlastību vienmēr slāpt pēc taisnības, kas ir nekas cits kā vēlme atrast Viņu pašu, ilgas redzēt Dievu un vēlēšanās darīt citiem labu.