Vispārējā audience Vispārējā audience 

Nabadzība garā kā īstas iekšējās brīvības avots

Trešdienas, 5. februāra, katehēzes mācībā pāvests turpināja pagājušajā nedēļā iesākto katehēžu ciklu par Kalna svētībām. Šoreiz viņš skaidroja pirmo svētību: "Svētīgi garā nabadzīgie, jo viņiem pieder debesu valstība" (Mt 5, 3).

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Jēzus sāk sludināt savu laimes ceļu ar paradoksālu vēsti – atzina Francisks. "Svētīgi garā nabadzīgie…". Tas ir pārsteidzošs ceļš, dīvains svētību objekts. Nabadzība. Kas šeit tiek domāts ar vārdu "nabadzīgie"? Ja evaņģēlists Matejs lietotu tikai šo vārdu, tad tam piemistu tīri ekonomiska nozīme. Viņš norādītu uz cilvēkiem, kuriem ir ļoti maz iztikas līdzekļu vai nav to vispār un ir vajadzīga citu palīdzība. Taču atšķirībā no Lūkasa, Matejs runā par garā nabadzīgajiem. Ko tas nozīmē? Gars, saskaņā ar Bībeli, ir dzīvības dvaša, ko Dievs deva Ādamam. Tā ir mūsu visdziļākā dimensija, garīgā dimensija, pateicoties kurai mēs varam būt cilvēki, personas. Gars ir mūsu būtnes visdziļākais kodols. No tā izriet, ka "garā nabadzīgie" ir tie, kuri ir un jūtas nabagi pašos savas būtnes dziļumos. Jēzus viņus sauc par svētīgiem, jo viņiem pieder debesu valstība.

“Cik gan bieži mums ir ticis iegalvots pretējais! Jābūt dzīvē kaut kam… Jākļūst ievērojamam… Un tieši tas izraisa vientulību un cilvēks jūtas nelaimīgs. Ja man ir jābūt "kaut kam", tad es atrodos sāncensībā ar citiem un dzīvoju nemitīgās raizēs par savu "ego". Ja es nepieņemu savu nabadzību, tad sāku ienīst visu, kas man atgādina par manu trauslumu, jo šis trauslums man neļauj kļūt par svarīgu, par bagātu ne tikai naudas ziņā, bet arī apvītu ar slavas lauriem, ar visu.”

Katrs labi saprot, lai cik daudz viņš darītu, vienalga paliek nepilnīgs un ievainojams – uzrunas turpinājumā sacīja pāvests. Nav tāda "grima", ar ko varētu apklāt šo ievainojamību. Katrs no mums ir iekšēji ievainojams. Tikai jāredz, kur. Ja mēs noliedzam savus ierobežojumus, mēs dzīvojam slikti. Ja nespējam tos "sagremot", mums nav labi. Iedomīgie cilvēki neprasa palīdzību, viņi nespēj palūgt palīdzību, jo grib parādīt, ka ir pašpietiekami. Cik daudziem no viņiem būtu vajadzīga palīdzība, bet lepnums neļauj to prasīt! Cik gan grūti ir atzīt, ka esam kļūdījušies, un palūgt piedošanu!

Svētais tēvs piebilda, ka, dodot padomus jaunlaulātajiem, iesakot, ko darīt, lai viņu laulība izdotos, parasti viņš norāda uz trīs "burvju" vārdiem – "vai drīkstu", "paldies", "piedod". Šie vārdi izriet no gara nabadzības. Nevajag būt uzbāzīgiem, vajag palūgt atļauju: "Kā tev liekas? Vai tā būs labi? Vai būs labi, ja to darīšu?" Tādā veidā ģimenē tiek veidots dialogs. "Tu to izdarīji manā labā. Paldies tev par to! Man to patiešām vajadzēja." Un tā kā mēs vienmēr kļūdāmies, ir svarīgi arī prast atvainoties, palūgt piedošanu: "Es atvainojos. Piedod man!" Pāvests pastāstīja, ka parasti laulātie pāri atzīst: "Šī trešā lieta ir visgrūtākā". Visgrūtāk ir atvainoties, palūgt piedošanu. Lepnais to nedara. Viņš nespēj to izdarīt, jo uzskata, ka viņam vienmēr ir taisnība. Viņš nav "garā nabadzīgs". Turpretī Kungs nekad nepagurst mums piedot. Tie, diemžēl, esam mēs, kuri nelūdzam piedošanu, nogurstam to darīt. Šis paguršana, lai lūgtu piedošanu, ir briesmīga slimība – uzsvēra Francisks. 

Kāpēc ir tik grūti lūgt piedošanu? – viņš jautāja. Tāpēc ka tādā veidā tiek pazemots mūsu liekulīgais tēls. Tomēr savu trūkumu slēpšana ir nogurdinoša un rada mūsos dziļu nemieru. Jēzus Kristus mums atgādina, ka nabadzība ir izdevība saņemt žēlastību, un parāda, kāda ir izeja no šīs problēmas. Mums ir dota iespēja būt nabadzīgiem garā, tāpēc ka tas ir ceļš, kas ved uz debesu valstību – sacīja pāvests.

Turpinājumā viņš norādīja uz kaut ko ļoti svarīgu, proti, mums nav jāmainās, lai kļūtu nabadzīgi garā. Mums nav jāveic nekāda pārmaiņa, jo mēs jau tādi esam! Mēs esam nabagi garā… Mēs esam "nožēlojami". Mums viss ir vajadzīgs. Mēs visi esam nabadzīgi garā. Mēs esam ubagotāji. Tāds ir cilvēka stāvoklis.

Dieva valstība pieder garā nabadzīgajiem. Dažiem pieder šīs pasaules valstības. Viņiem ir laicīgie labumi un visas ērtības. Taču tās ir valstības, kas paiet. Cilvēku vara, pat vislielāko impēriju vara paiet un izzūd. Lai cik spēcīgs un varens būtu kādas valsts vadītājs, reiz pienāk gals viņa valdīšanai. Vakar vēl bija, šodien viņa vairs nav. Kritis. Šīs pasaules bagātības paiet, arī nauda pazūd. "Vecie ļaudis esot mācījuši, ka zārkam nav kabatu. Nekad neesmu redzējis, ka aiz bēru gājiena brauktu smagā mašīna, kas pārved iedzīvi", sacīja pāvests. Neviens neko nevar paņemt līdzi. Šīs pasaules bagātības paliek šeit.

Dieva valstība pieder garā nabadzīgajiem. Francisks uzsvēra, ka pa īstam valda tas, kurš vairāk par sevi pašu prot mīlēt patieso labumu. Un tā ir Dieva vara. Kā izpaudās Kristus varenība? Tanī, ka Viņš darīja to, ko nedarīja šīs pasaules ķēniņi. Viņš atdeva savu dzīvību par cilvēkiem. Tā ir īstā varenība. Tā ir brālības, žēlsirdības, mīlestības, pazemības varenība. Tā atklājās Kristū. Tieši tanī ir meklējama mūsu īstā brīvība. Tas, kuram ir šī pazemības, kalpošanas un brālības vara, ir brīvs. Lūk, Kalna svētībās cildinātā nabadzība kalpo tieši šai brīvībai. Viena veida nabadzību mums nākas pieņemt. Un tā ir mūsu pašu cilvēciskā nabadzība. Savukārt pēc cita veida nabadzības mums ir jātiecas. Un tā ir nepiesaistīšanās šīs pasaules labumiem, lai mēs būtu brīvi un spētu mīlēt. Mums vienmēr jāmeklē iekšējā brīvība, kas sakņojas mūsu nabadzībā – piebilda pāvests, uzrunājot Pāvila VI zālē, Vatikānā, uz vispārējo audienci sanākušos svētceļniekus no daudzām pasaules valstīm.

05 februāris 2020, 13:43