Smaids ir mīlestības un sirds siltuma izpausme
Jānis Evertovskis – Vatikāns
"Šoreiz es savu novēlējumu izsaku vienā vārdā: smaids", iesākot uzrunu, sacīja Francisks. Viņš pastāstīja, ka šāda ideja viņam radās, apmeklējot vienu no sava pēdējā apustuliskā ceļojuma zemēm. Tā bija Taizeme, ko dēvē par "smaida zemi". Tur cilvēki ir ļoti smaidīgi, izceļas ar īpašu laipnību, kas ir ļoti cēla. Pāvestu tik ļoti aizkustināja Taizemes ļaužu smaidīgās sejas, ka viņš aizdomājās par smaidu kā tipiski cilvēcisku mīlestības un sirds siltuma izpausmi.
"Kad uzlūkojam jaundzimušo", viņš turpināja, "mēs neviļus sākam smaidīt, un ja viņa mazajā sejiņā uzplaiksnī smaids, tad arī mūs pārņem vienkāršas, dabiskas emocijas. Bērns atbild mūsu skatienam, bet viņa smaids ir daudz "varenāks", tāpēc ka tas ir jauns, tīrs, kā avota ūdens, un mūsos, pieaugušajos, atmodina dziļu bērnības nostaļģiju".
Tas vienreizējā veidā notika starp Mariju un Jāzepu un Jēzu. Vissvētākā Jaunava un viņas līgavainis ar savu mīlestību ļāva uzplauksnīt smaidam viņu tikko dzimušā bērna sejā. Un tad, kad tas notika, viņu sirdis piepildīja jauns prieks no debesīm. Mazais Betlēmes stallītis it kā izgaismojās.
"Jēzus ir Dieva smaids", turpinājumā uzsvēra Francisks. Jēzus ieradās, lai atklātu mums debesu Tēva mīlestību, Viņa labestību, un pirmais veids, kādā Viņš to izdarīja, bija smaids. Viņš uzsmaidīja saviem vecākiem – kā to dara katrs jaundzimušais. Pāvests paskaidroja, ka Marija un Jāzeps, pateicoties savai lielajai ticībai, saprata šo vēsti. Viņi saskatīja Jēzus smaidā Dieva žēlsirdību pret sevi un visiem tiem, kuri gaidīja Dieva Dēla atnākšanu.
Lūk, Betlēmes silītē arī mēs izdzīvojam šo pieredzi – sacīja Svētais tēvs. Skatīties uz Bērnu Jēzu un sajust, ka tur Dievs mums smaida, un Viņš smaida visiem šīs zemes nabagiem, visiem, kuri gaida pestīšanu, kuri cer uz brālīgāku pasauli, kur vairs nebūtu karu un vardarbības, kur katrs varētu dzīvot saskaņā ar savu Dieva bērna cieņu.
Arī šeit, Vatikānā un dažādos Svētā Krēsla birojos, mums vienmēr jāļauj, lai mūs atjauno Bērna Jēzus smaids. Mums jāļauj, lai Viņa neapbruņotā labestība attīra mūs no sārņiem, ar kuriem nereti aizsērējas mūsu sirdis un neļauj mums dot labāko no sevi. "Tā ir taisnība", atzina pāvests, "darbs ir darbs, un ir citas vietas un citi brīži, kuros katrs izpaužas pilnīgāk un bagātīgāk. Tomēr arī tā ir taisnība, ka darba vietā mēs pavadām lielu savas dienas daļu, un labi zinām, cik ļoti darba kvalitāte ir atkarīga no cilvēcisko attiecību kvalitātes, no dzīves stila. Tas īpaši attiecas uz mums, kas strādājam, kalpojot Baznīcai, un [darbojamies] Kristus vārdā."
Francisks arī atzina, ka dažreiz dažādu iemeslu dēļ ir grūti smaidīt. Tad mums ir vajadzīgs Dieva smaids – viņš uzsvēra. Tad mums ir vajadzīgs Jēzus, kurš vienīgais var mums palīdzēt. Tikai Viņš ir Glābējs, un dažreiz mēs to savā dzīvē piedzīvojam ļoti konkrēti.
Citreiz mums iet labi, bet tad, savukārt, pastāv risks justies pārāk drošiem par sevi un aizmirst citus, kuriem klājas grūtāk. Arī tad mums ir vajadzīgs Dieva smaids, kas mūs atbrīvotu no viltus drošības un palīdzētu atkal apzināties vienkāršības un nesavtības nozīmi.
Noslēgumā pāvests novēlēja, lai mēs Ziemassvētkos, piedaloties liturģijā, kā arī kontemplējot Betlēmes silīti, ļautu Dieva smaidam sevi pārsteigt jeb lai mēs ļautos apbrīnai. Jēzus ieradās, lai mums atklātu šo smaidu. Viņš pats ir šis smaids – uzsvēra Francisks. Pieņemsim to kā Marija, kā Jāzeps un Betlēmes gani, ļausim sevi šķīstīt, un tad varēsim arī mēs atklāt citiem šo pazemīgo, vienkāršo smaidu – mudināja Svētais tēvs, aicinot aiznest šo vēlējumu mājās visiem savējiem, īpaši slimajiem un vecajiem ļaudīm, lai viņi jūt šī mūsu smaida glāstu. "Tas ir glāsts", viņš sacīja. "Smaidīt nozīmē noglāstīt; noglāstīt ar sirdi, noglāstīt ar dvēseli. Un paliksim vienoti lūgšanā. Priecīgus Ziemassvētkus!"
