Pāvests: Nemitīgi stiprināsim un attīrīsim savu ticību

“Pravieša Isaja aicinājumam priecāties: «Lai priecājas tuksnesis un neiestaigātā zeme, lai līksmojas izkaltušais klajums un uzzied kā lilija» (Is 35,1) pretstatītas Evaņģēlijā aprakstītās Jāņa Kristītāja šaubas: «Vai Tu esi tas, kam jānāk, vai arī mums jāgaida cits?» Patiesībā pravieša skatiens sniedzas pāri konkrētai situācijai. Viņa priekšā ir ļaudis ar nogurušām rokām, gurdeniem ceļiem un nomāktām sirdīm. Šāds stāvoklis bieži rada ticības pārbaudījumus. Savukārt Dieva cilvēks skatās uz augšu, jo Svētais Gars palīdz viņam sajust sava apsolījuma spēku un pieņemt pestīšanas vēsti: «Esiet droši un nebīstieties! Lūk, jūsu Dievs! Viņš nāks pats un jūs atpestīs!». Un viss sāk mainīties: tuksnesis uzzied, nomākto cilvēku sirdis piepildās ar mierinājumu un prieku, klibais, aklais un kurlais atgūst savas spējas. Tas viss īstenojas Jēzū: «aklie top redzīgi, klibie staigā, spitālīgie top šķīsti, kurlie dzird, mirušie ceļas augšā un nabagiem tiek sludināts Evaņģēlis» (Mt 11,5).”