Būt svētam nozīmē jau virs šīs zemes dzīvot vienotībā ar Dievu
Jānis Evertovskis – Vatikāns
"Šodienas Visu svēto svētki mums atgādina, ka mēs visi esam aicināti uz svētumu", sacīja pāvests. Visu laiku svētie nav vienkārši simboli, tāli, nesasniedzami cilvēki. Tie ir cilvēki, kas dzīvoja, stāvot ar abām kājām uz zemes, nesa uz saviem pleciem ikdienas dzīves grūtības, dzīvoja šo dzīvi ar visām tās veiksmēm un neveiksmēm, un Kungā smēla spēku, lai aizvien celtos augšā un turpinātu ceļu. Tas mums ļauj saprast, ka svētums ir tāds mērķis, ko nevar sasniegt ar saviem spēkiem vien, bet ir vajadzīga Dieva žēlastība un, no mūsu puses, brīva atbilde Dievam. Tātad, svētums ir dāvana un aicinājums – skaidroja Francisks.
Svētums kā Dieva žēlastība jeb Dieva dāvana ir kaut kas, ko nevaram nopirkt, bet varam pieņemt, piedaloties paša Dieva dzīvē caur Svēto Garu, kurš mājo mūsos kopš mūsu Kristības dienas. Svētuma sēkla ir tieši Kristība – uzsvēra pāvests. Runa ir par to, lai mūsos aizvien vairāk nobriestu pārliecība, ka mēs esam uzpotēti Kristum, ka mēs esam kā zars, kas ir vienots ar vīnkoku. Tādēļ mēs varam un mums ir jādzīvo ar Viņu un Viņā kā Dieva bērniem.
Turpinājumā Francisks norādīja, ka svētums ir ne tikai dāvana, bet arī aicinājums. Tas attiecas uz visiem kristiešiem. Tas ir pilnības ceļš, ko katrs kristietis ir aicināts iet ticībā, virzoties uz gala mērķi – galīgo vienotību ar Dievu mūžīgajā dzīvē. Tādējādi svētums ir atbilde Dieva dāvanai, un tas saistās ar atbildības uzņemšanos. Šajā perspektīvā ir svarīgi nopietni apņemties ik dienas sevi svētdarīt tajos apstākļos, kādos dzīvojam, un pildot tos pienākumus, ko mums ir jāpilda, cenšoties visu darīt ar mīlestību, ar tuvākmīlestību.
Svētie, kurus šodien svinam liturģijā, ir brāļi un māsas, kas savā dzīvē saprata, ka tiem ir vajadzīga šī dievišķā gaisma, un paļāvīgi tai uzticējās. Un tagad viņi Dieva troņa priekšā uz mūžiem apdzied Viņa godību. Viņi veido "Svēto pilsētu", uz ko mēs, svētceļojot pa "šīszemes pilsētu" un panesot ceļa grūtības, ar cerību raugāmies kā uz savu gala mērķi. Nelīdzenais ceļš mūs, patiešām, nogurdina, bet cerība dod mums spēku iet uz priekšu.
Pāvests atgādināja, ka svēto vidū ir arī daudz tādu cilvēku, kuri dzīvo mums blakus, mums kaimiņos. Viņi ir Dieva klātbūtnes atspulgs. Francisks aicināja sekot svēto piemēram un pacelt savu skatienu uz debesīm, lai nevis aizmirstu šīs zemes dzīves īstenību, bet lai tiktu ar to galā ar lielāku drosmi un cerību. Svētais tēvs novēlēja, lai šajā ceļā mūs pavada Vissvētākā Jaunava Marija.
Tā kā 2. novembrī Baznīca piemin visus ticīgos mirušos un lūdzas par viņiem, pēc lūgšanas "Kunga eņģelis" pāvests atgādināja, ka šie divi kristīgie svētki (Visu svēto svētki un Visu ticīgo mirušo piemiņas diena) mums atgādina, ka pastāv cieša saikne starp šīszemes Baznīcu un debesu Baznīcu, starp mums un mūsu dārgajiem tuviniekiem, kuri jau ir sasnieguši "otro krastu".
Francisks pastāstīja, ka 2. novembra pēcpusdienā dosies svinēt Euharistiju uz Priscillas katakombām, Romā, kas ir viena no pirmo kristiešu apbedījumu vietām. "Diemžēl, šajās dienās", viņš sacīja, "klīst apkārt negatīvās kultūras vēstis par nāvi un par mirušajiem. Tāpēc aicinu neatstāt pie malas, ja iespējams, kapsētas apmeklēšanu un lūgšanu kapsētā. Tas būs ticības akts".
