Padarīt cietumus par labošanās vietām, nevis par dusmu kaltuvēm!
Inese Šteinerte - Vatikāns
Svētais tēvs aicināja savus šīsdienas viesus likt pamatu sadzīvei, kurā ir savstarpējs respekts un tātad, arī drošāka sabiedrības dzīve. “Paldies, ka tā darot, jūs dienu no dienas kļūstat par taisnības un cerības audējiem!” teica Francisks. Viņš pateicās arī par to, ka policisti ir ne tikai modri, bet arī viņiem uzticēto cilvēku sargi. “Jūs esat aicināti būt par tiltiem starp cietumu un civilo sabiedrību,” turpināja Svētais tēvs. “Ar neviltotu līdzjūtību jūs varat palīdzēt uzvarēt savstarpējās bailes un vienaldzības drāmu.” Pieminot pārpildītos cietumus, pāvests aicināja nodrošināt cietumniekiem cilvēka cienīgus dzīves apstākļus, pretējā gadījumā, cietumi kļūst par dusmu kaltuvēm, nevis par labošanās vietām.
Pāvests uzrunāja arī cietumu kapelānus, reliģiskās, reliģiskos un brīvpratīgos. “Jūs esat Evaņģēlija nesēji cietuma mūros,” Francisks tiem sacīja. Viņš aicināja ar smaida spēku un sirdi, kas klausās, iet uz priekšu arī sastopoties ar smagām situācijām; iet uz priekšu, kad plecos ir jāceļ citu smagums un jānes lūdzoties; iet uz priekšu, kad satiekoties ar cita nabadzību, apzināmies savu nabadzību. Pāvests teica, ka vispirms ir būtiski atzīt, ka visiem ir nepieciešama piedošana. Saņemot piedošanu, cilvēks kļūst par Dieva piedošanas ticamu liecinieku. “Ir svarīgi neatstāt vienu to, kurš jūtas viens,” piebilda Francisks. Visbeidzot viņš vērsās arī pie cietumniekiem. Viņiem veltītais vārds bija “drosme”. Svētais tēvs paskaidroja:
“Drosme nāk no sirds. Drosmi, jo jūs esat Dieva sirdī, esat dārgi Viņa acīs un neraugoties uz to, ka esat nomaldījušies un necienīgi, nezaudējiet drosmi! Dievam jūs esat svarīgi. Viņš jūsos vēlas paveikt brīnumus. Neļaujiet sevi ieslēgt sirds, kurai nav cerības, tumšajā cellē! Nepadodieties! Dievs ir lielāks par jebkuru problēmu un gaida jūs, lai jūs mīlētu. Nometieties krucifiksa priekšā, Jēzus skatiena priekšā. Palieciet Viņa priekšā ar vienkāršību, ar atvērtību. No turienes, no pazemīgas drosmes, kas piemīt cilvēkam, kurš sev nemelo, atdzimst miers, no jauna uzzied uzticība, ka esiet mīlēti un rodas spēks iet uz priekšu. Iedomājos, ka skatos uz jums un jūsu acīs redzu vilšanos un nemieru, kamēr sirdī joprojām pukst cerība, kas bieži vien ir saistīta ar jums dārgo cilvēku piemiņu. Drosmi, nekad neapdzēsiet cerības liesmiņu!”
Noslēdzot uzrunu, pāvests atgādināja, ka dzīvināt šo liesmiņu ir visu pienākums. Svētais tēvs uzsvēra:
“Tā ir jāuztur katrai sabiedrībai, rūpējoties, lai sods neierobežo tiesības uz cerību, lai tiek garantētas izlīgšanas un iekļaušanas sabiedrībā perspektīvas. Kamēr tiek labotas pagātnes kļūdas, nedrīkst nodzēst nākotnes cerību. Nāves sods nav problēmu risinājums, bet gan problēma, ko atrisināt. Ja cellē tiek ieslēgta cerība, sabiedrībai nav nākotnes. Nekad neatņemiet tiesības sākt no sākuma!”
