Īsti kristīgai lūgšanai piemīt universāla dimensija
Jānis Evertovskis – Vatikāns
"Mūsu lūgšanai nevajadzētu aprobežoties tikai ar savām vajadzībām", uzsvēra Francisks. Šodienas evaņģēlijā (sal. Lk 10, 1-12.17-20) lasām, ka Jēzus sūta misijā 72 mācekļus un 12 apustuļus. Ar skaitli "72", iespējams, tiek apzīmētas visas pasaules tautas, jo Radīšanas grāmatā tiek minētas 72 dažādas tautas (sal. Rad 10, 1-32) – skaidroja pāvests. Līdz ar to, šī sūtīšana simbolizē Baznīcas misiju sludināt Evaņģēliju visām tautām.
Mācekļiem, kuri tiek sūtīti misijā, Jēzus saka: "Pļaujas lauks ir liels, bet strādnieku maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā". Pāvests paskaidroja, ka šī prasība vienmēr ir spēkā. Mums vienmēr ir jālūdz "pļaujas Kungu", tas ir, Dievu Tēvu, lai Viņš sūta strādniekus savā laukā, proti, pasaulē. Bez tam, katram no mums tas ir jādara ar atvērtu sirdi, ar misionāru attieksmi. Mūsu lūgšanai nevajadzētu aprobežoties tikai ar savām vajadzībām. Lūgšana ir īsti kristīga tad, ja tai piemīt arī universāla dimensija – uzsvēra Francisks.
Sūtot 72 mācekļus, Jēzus dod viņiem precīzus norādījumus, kas izsaka to, kādas ir misijas iezīmes. Pirmā iezīme – lūgšana; otrā – iešana. Pēc tam mācekļi tiek aicināti neņemt līdzi ne naudas maku, ne somu; viņiem jāsaka "Miers šim namam", jādziedina slimie, jāatgādina, ka Dieva valstība ir tuvu. Ar šīm norādēm Jēzus atklāj, ka misija balstās uz lūgšanu, ka tā ir saistīta ar pārvietošanos, ka tā ietver sevī prasību nepiesaistīties un pieturēties pie nabadzības, ka tās rezultāts ir miers un dziedināšana, kas ir Dieva valstības zīmes, ka misija nav prozelītisms, bet – sludināšana un liecināšana, un ka tā prasa arī atklātību un evaņģēlisko brīvību, vajadzības gadījumā, pagriezties un aiziet prom, atgādinot, ka cilvēks tomēr ir atbildīgs par to, ja nepieņem pestīšanas vēsti, protams, netiesājot un nelamājot viņu par to.
Pāvests piebilda, ka, ja Baznīcas misija tiks šādi izdzīvota, tad to raksturos prieks. Minētajā evaņģēlija fragmentā lasām, ka septiņdesmit divi atgriezās priecīgi. Francisks paskaidroja, ka runa nav par samākslotu prieku. Šis prieks sakņojas nevis panākumos, bet Jēzus apsolījumā. "Jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs." Runa ir par iekšēju un neiznīcināmu prieku, kas rodas no apziņas par to, ka Dievs mūs ir aicinājis sekot Viņa Dēlam, par to, ka esam Viņa mācekļi.
Noslēgumā Svētais tēvs aicināja katru ticīgo iedomāties savu Kristībā saņemto vārdu un atgādināja, ka šis vārds ir ierakstīts debesīs, tas ir, Dieva Tēva sirdī. Un, priecājoties par šo dāvanu, katrs māceklis dzīvo kā misionārs – viņš dzīvo sadraudzībā ar Jēzu, mācās no Jēzus nesavtīgi veltīgi sevi citu labā, būt brīvam no sevis un nepiesaistīties lietām, kas tam pieder. Beigās Francisks aicināja lūgt Dievmātes aizbildniecību, lai viņa atbalsta Kristus mācekļus un palīdz viņiem sludināt visiem ļaudīm, ka Dievs mūs mīl un grib mūs glābt.
