Baznīca nedrīkst palikt mēma. Nabadzīgo saucienam ir jāatbalsojas tās mutē!

Inese Šteinerte - Vatikāns

Pāvesta vēstījumu tikšanās laikā, 6. jūlijā, nolasīja viņa sūtnis, Komunikācijas dikastērija prefekts Paolo Ruffini. Vēršoties pie kopienu piederīgajiem, Francisks atgādina par spēcīgo zemestrīci, kas 2016. gada augustā nodarīja smagus postījumus un prasīja cilvēku upurus Itālijas centrālajā daļā. Bojā gāja vairāk nekā 300 cilvēku. Divus mēnešus pēc shizmas pāvests Francisks ieradās Amatričē, lai tiktos ar traģēdijas skartajiem iedzīvotājiem. Svētais tēvs apliecina, ka tie vienmēr paliks viņa sirdī un par cerības zīmi sauc to, ka tieši Amatričē ir sarīkota tikšanās, lai spriestu, kā novērst nelīdzsvarotības cēloņus, lai no sagrāves pasargātu cilvēku ģimenes “kopējo namu”.

“Rētas, kas cirstas videi, ir rētas, kas cirstas visneaizsargātākajai cilvēces daļai,” raksta pāvests, atgādinot, ka no dabaskatastrofām visvairāk cieš vājākie, nabadzīgākie. Forums, kas notiek Amatričē, īpašā veidā ir veltīts smagajai situācijai Amazonē un šī reģiona tautām. Šis jautājums tiks skatīts arī Bīskapu Sinodē, kas oktobrī notiks Vatikānā.

Pāvests vēstījumā norāda, ka situācija Amazonē ir “bēdīga  paradigma” tam, kas notiek citās planētas vietās, kurās valda akla un destruktīva mentalitāte, kas peļnu stāda augstāk par taisnību. Francisks nosoda arī cilvēka plēsonību attiecībā pret dabu.

“Neaizmirstiet, ka sociālā taisnība un ekoloģija ir dziļi saistītas savā starpā,” raksta pāvests, “tas, kas notiek Amazonē, atbalsosies planētas līmenī, un jau ir pakļāvis ciešanām tūkstošiem vīriešu un sieviešu, kuriem ir nolaupīta viņu teritorija. Viņi ir padarīti par svešiniekiem savā zemē, tiem ir atņemta viņu kultūra un tradīcijas, salaužot gadu tūkstošiem ilgo līdzsvaru, kas šos cilvēkus vienoja ar savu zemi. Cilvēks nedrīkst palikt par vienaldzīgu vērotāju šī slaktiņa priekšā, nedz arī Baznīca drīkst palikt mēma. Nabadzīgo saucienam ir jāatbalsojas tās mutē!”

Francisks atgādina, ka “Laudato si” kopienas cenšas veicināt jaunu dzīves stilu. Tas ir aprakstāms trīs vārdos: doksoloģija, Euharistija un askēze. Cilvēks ir visas radības vainagojums un arī sargs, tāpēc pāvests pret cilvēku un viņa labumu aicina attiekties ar slavēšanu. “Tik liela skaistuma priekšā,” raksta Francisks, “ar atjaunotu izbrīnu, ar bērnu acīm, mums jāspēj apbrīnot skaistums, kas mūs apjož, un kurā kā audeklā ir ieausts arī cilvēks. Slavēšana ir kontemplācijas auglis. Kontemplācija un slavēšana ved pie respekta, bet respekts kļūst gandrīz vai par radītā labumu un to Radītāja godināšanu.”

Savukārt, Euharistiska attieksme pret pasauli un tās iedzīvotājiem, liek aptvert, ka ikviena dzīva būtne sevī nes dāvanas statusu. Francisks uzsver, ka “ikviena lieta mums tiek dota par velti un nevis tāpēc, lai to izlaupītu un aprītu, bet, lai tā tālāk kļūtu par dāvanu, kurā dalīties, par dāvanu, ko dāvāt, lai prieks būtu visiem, un lai tāpēc tas būtu jo lielāks”.

Svētais tēvs atzīmē, ka ikviena respekta forma izriet no askētiskas attieksmes, proti, no spējas prast atteikties no kaut kā lielāka labuma – citu labuma dēļ. “Askēze mums palīdz mainīt plēsonīgu attieksmi, kas mūsos vienmēr ir paslēpusies, lai attīstītu dalīšanās, cieņas un pieklājības pilnas ekoloģiskas attiecības,” raksta Francisks.