Pāvests zemestrīcē cietušajiem: Dievs mums dod spēku sākt no jauna
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Kamerino pilsētiņas iedzīvotājiem, kuri 2016. gadā pārdzīvoja sešas magnitūdas stipru zemestrīci, Svētā tēva vizīte bija īpašs brīdis. "Es esmu kopā ar jums", viņš sacīja pagaidu māju iemītniekiem. "Esmu jums līdzās un lūdzos, lai šī situācija tiktu atrisināta pēc iespējas ātrākā laikā. Pateicos par jūsu pacietību un drosmi". Pāvests iegriezās sešās šādās mājās, apskāva to iedzīvotājus, apjautājās par viņu dzīves apstākļiem un ieklausījās viņu stāstos. Pēc tam šie cilvēki liecināja, ka juta, ka pāvests ir "savējais", viens no viņiem. Svētais tēvs tika cienāts ar kafiju un speciāli sagatavotiem saldumiem. Sarunājoties ar kādu 92 gadus vecu sirmgalvi, viņš pajokoja, sakot: "Šī kundze ir 10 gadus vecāka par mani". Tiem, kuri gaidīja ārā, viņš atzina, ka būtu gribējis iegriezties katrā mājā, bet tas nav iespējams. Viņš paspieda tiem roku, noglāstīja bērnu galvas, mudināja visus vienmēr dzīvot ar cerību un iet uz priekšu, un deva savu svētību.
Uzlicis galvā ugunsdzēsēju ķiveri, pāvests iegriezās uz brīdi pilsētas katedrālē, kurā joprojām notiek atjaunotnes darbi un kura apmeklētājiem vēl ir slēgta. Tur viņš palūdzās klusumā, bet Svēto Misi celebrēja pilsētas laukumā. Kamerino dzīvo vairāk nekā 7 tk. cilvēku. Neskatoties uz karsto sauli, cilvēki kuplā skaitā sanāca uz Franciska vadīto dievkalpojumu.
Ejot kopā ar Dievu, dzīves nastas nepaliek uz mūsu pleciem – atgādināja pāvests. Dievs mums dod spēku sākt no jauna, mēģināt atkal, atjaunot. Homīlijā Vissvētās Trīsvienības svētkos Romas bīskaps lūgšanā vērsās pie cerības Dieva un vienlaikus aicināja katru uzņemties iniciatīvu, veidot visu, kas ir labs, mierināt noskumušās sirdis un negaidīt, lai to darītu mūsu vietā citi.
Redzot cilvēku ciešanas, sagrautās mājas, rodas jautājums: "Kas ir cilvēks, lai Tu viņu atcerētos (Ps 8, 5)?" Pāvests atgādināja, ka Dievs nekad mūs neaizmirst, Viņš vienmēr mūs atceras, Viņš piemin mūs un ir ar mums tur, kur mēs atrodamies, piemin mūs tādus, kādi esam, ar visām mūsu vājībām un trauslumu.
Turpinājumā pāvests norādīja, ka, lai mēs atbrīvotos no negatīvām domām par pagātni, kuras mūs paralizē, ir vajadzīgs kāds, kurš mums palīdzētu nest mūsu iekšējās nastas. Tieši šodienas Evaņģēlijā Jēzus saka, ka ir daudzas lietas, ko mēs nespējam panest (sal. Jņ 16, 12). Ko Viņš dara, kad mēs jūtamies vāji? Viņš neatbrīvo mūs no mūsu nastām kā mēs to gribētu. Mēs vienmēr meklējam ātrus un virspusējus risinājumus, bet Kungs mums dod savu Svēto Garu. Mums ir vajadzīgs tieši Viņš, jo Viņš ir Mierinātājs, kurš nepamet mūs vienus ar savām nastām. Viņš pārveido mūsu atmiņu un to atbrīvo. Pagātnes ievainojumus Viņš pārveido par pestīšanu nesošām atmiņām. Jēzus rētas kļuva par žēlsirdības kanāliem. Ja mēs atveramies Svētajam Garam, tad Viņš mūsu ļaunās atmiņas svaida ar cerības balzāmu, jo Viņš ir cerības atjaunotājs.
Cerība, ko saņemam no Dieva, nav kaut kas pārejošs. Tā ir kaut kas vairāk par cilvēcisko optimismu – skaidroja Francisks. Tā ir kaut kas ļoti dziļš. Mūsu sirds dziļumos no jauna dzimst pārliecība, ka mēs esam vērtīgi un dārgi tāpēc, ka esam mīlēti. Mūsos rodas pārliecība, ka mēs neesam vieni.
Homīlijas noslēguma daļā pāvests runāja arī par tuvumu. Svētā Trīsvienība nav tikai teologu "galvas lauzīšanai" domāts noslēpums. Šis noslēpums mums atklāj Dieva lielo tuvumu. Dievs, kļūstot cilvēks, kļuva mums ļoti tuvs. Viņš ieradās mūsu vidū, lai palīdzētu mums nest dzīves nastas. Atjaunošanai vajag vairāk spēka nekā būvēšanai. Sākšanai no jauna vajag vairāk spēka nekā vispār sākšanai. Lai izlīgtu, vajag vairāk spēka nekā lai saprastos. Tas ir spēks, ko mums dod Dievs.
Pēc Svētās Mises, uzrunā pirms lūgšanas "Kunga eņģelis", pāvests pauda bažas par Persijas līcī pieaugošo spriedzi, aicināja risināt Tuvo Austrumu sarežģītās problēmas diplomātiskā ceļā un darīt visu iespējamo, lai veicinātu dialogu un mieru.
Tā kā 20. jūnijā tiks atzīmēta Vispasaules bēgļu diena, Francisks aicināja būt solidāriem ar vīriešiem, sievietēm un bērniem, kuri bēg no kariem, vajāšanām un pamattiesību pārkāpumiem, sadzirdēt viņu ciešanas un saskatīt viņu vajadzības.
Pirms atgriezties Vatikānā, Svētais tēvs tikās ar 200 Kamerino diecēzes bērniem, kuri šai laikā gāja pie Pirmās Komūnijas, viņu vecākiem un katehētiem. Sākumā šī tikšanās nebija paredzēta programmā, bet tad, kad šī zemestrīču skartā reģiona bērni pirms dažām nedēļām nosūtīja pāvestam savas rakstītās vēstules, pāvests izmainīja vizītes programmu un iekļāva tajā tikšanos ar šiem bērniem. Francisks viņus aicināja visu laiku paturēt prātā, ka Jēzus mums vienmēr stiepj pretī savu roku un, ja pakrītam, palīdz mums piecelties. Viņš atgādināja to, cik svarīga ir žēlsirdība un mīlestība. Pāvests svētīja bērnus un novēlēja viņus Dievmātes aizbildniecībai.
