Pāvests: "Mediķi ir dzīvības kalpi no tās sākuma līdz beigām"

Inese Šteinerte - Vatikāns

Pirmās kristīgās kopienas Jēzu bieži vien uztvēra kā ārstu. Viņš juta līdzi katram, kuru mocīja kāda slimība. Jēzus misija vispirms bija atrasties tuvu slimajiem un nespējniekiem, jo īpaši tiem, kuri tika noniecināti un atstumti. Šādā veidā Viņš salauza uzskatu, ka slimnieks ir slims tāpēc, ka ir grēcinieks.

Pāvests atzīmēja, ka rūpes par slimniekiem ir viena no Jēzus misiju veidojošām dimensijām. Tāda tā ir arī Baznīcā. Evaņģēlijos ir redzama spēcīga saikne starp Kristus sludināšanu un dziedināšanas žestiem, ko Viņš veic attiecībā pret tiem, kas ir “neveseli, dažādu slimību un ciešanu pārņemti, un ļaunā gara apsēsti, un triekas skarti” (sal. Mt 4,24).

Svarīgs ir arī veids, kādā Jēzus rūpējas par slimajiem un cietošajiem. Viņš bieži tiem pieskaras un ļauj tiem pieskarties sev, arī tad, kad tas bija aizliegts. Tā, piemēram, Viņš ļauj sev piekarties sievietei, kas cieta no asins tecēšanas. Viņš apzinās savu dziedinošo spēku, un tad, kad šī sieviete, nokritusi ceļos atzīstas, ko tā ir darījusi, Jēzus saka: “Meit, tava ticība tevi ir izglābusi, ej mierā!” (Lk 8,48).

Jēzum dziedināt nozīmē tuvoties cilvēkam, arī tad, kad dažreiz atrodas tādi, kas grib Viņam to aizliegt. Dziedināt, Jēzum nozīmē uzsākt dialogu ar cietošo cilvēku. Dziedināt, nozīmē ļaut uzsākt jaunu gājumu – ciešanu atvieglošanas, mierinājuma, izlīgšanas un izdziedināšanās gājumu. Ja par cilvēku rūpējas ar mīlestību, tad plašāki kļūst viņa apvāršni, jo cilvēks sastāv no gara, dvēseles un miesas vienotības. To labi var saskatīt Jēzus kalpojumā. Viņš nekad nedziedzina tikai vienu miesas daļu, bet gan visu cilvēku. Dažreiz Viņš sāk ar miesu, dažreiz ar sirdi, piedodams grēkus, taču vienmēr, lai izdziedinātu visu cilvēku.

Jēzus rūpes par slimajiem nebeidzas tikai ar izdziedināšanu. Viņš tiem uztic arī sūtību. Daudzi izdziedinātie kļūst par Jēzus sekotājiem un mācekļiem. Tātad, Jēzus tuvojoas cilvēkam, uzņemas par viņu rūpes, dziedina, izlīdzina, aicina un sūta. Šai Jēzus skolā pāvests aicina iet arī mediķus. Vēršoties pie saviem viesiem, viņš tos aicināja iedrošināt, mierināt, piecelt un piešķirt cerību slimniekiem, kurus satiek. “Nav iespējams dziedināt un būt dziedinātiem bez cerības,” teica Francisks.

Svētais tēvs atzīmēja, ka pēdējos gados ir noticis milzīgs progress. Ir atklātas jaunas terapijas un daudz kas vēl tiek pētīts. Pagājušās paaudzes par pašreizējām medicīnas iespējām nespēja pat iedomāties. Pāvests pamudināja mediķus atvieglot slimnieku ciešanas un izglītot katru, lai tas kļūtu atbildīgāks par savu un savu tuvinieku veselību. Francisks aicināja atcerēties, ka rūpēties par cilvēku, nozīmē arī respektēt dzīvības dāvanu no tās sākuma līdz beigām. “Mēs neesam dzīvības īpašnieki,” teica pāvests, “dzīvība mums tiek uzticēta un mēs esam tās kalpi.”

Pāvests norādīja, ka ārstu misija tai pašā laikā ir arī cilvēcības liecība, privileģēts veids, kādā saskatīt, sajust, ka Dievs, mūsu Tēvs, rūpējas par katru cilvēku bez izšķirošanas. Tāpēc Viņš vēlas izmantot ārstu zināšanas, viņu rokas un sirdi, lai rūpētos un dziedinātu katru, jo katram Viņš vēlas dot dzīvību un mīlestību. No ārstiem tas prasa kompetenci, pacietību, garīgo spēku un brālīgu solidaritāti.

Katoļticīgajiem mediķiem Francisks novēlēja, lai viņi nemitīgi atjaunojas, smeldamies no Dieva Vārda un Sakramentu avotiem, kā arī lūgties par tiem, kas uzticēti viņu aprūpei, neaizmirstot arī darba kolēģus. “Neaizmirstiet lūgties arī par mani!” beigās piebilda pāvests.